— Bet cietums? — Žaks iesaucās.
— Kāds cietums? — tiesnesis noprasīja.
— Parastais! Vai tad mani neieslodzīs cietumā?
— Nē.
— Un es nenokļūšu Šatlē tāpat kā Askānio?
— Kāds Askānio?
— Zeltkaļa Benvenuto Čellīni māceklis.
— Ko tad nodarījis šis māceklis?
— Pavedis meiteni.
— Kādu meiteni?
— Parīzes prevo meitu Kolombu d'Esturvilu.
— Un tad?
— Un tad! Es uzskatu spriedumu par netaisnīgu. Ja mēs abi esam izdarījuši vienu un to pašu noziegumu, tad kāpēc tik atšķirīgs sods? Kāpēc jūs viņu ieslodzījāt cietumā, bet man piespriedāt tikai soda naudu — divdesmit Parīzes sū? Vai šai pasaulē maz ir taisnība?
— Gluži otrādi, jaunais cilvēk, — tiesnesis atbildēja, — šādu spriedumu mēs pieņēmām tieši tāpēc, ka šai pasaulē, protams, ir taisnība.
— Kā to saprast?
— Tad zini, krāpniek, ka gods no goda atšķiras; par dižciltīgas jaunavas goda laupīšanu pienākas cietumsods, turpretī grizetes gods maksā divdesmit Parīzes sū. Ja gribat sēdēt Šatlē, jums jāizraugās vismaz hercogiene.
— Tas ir briesmīgi amorāli, pretīgi! — students iesaucās.
— Bet tagad, draudziņ, samaksājiet sodu un ejiet mājās! — tiesnesis sacīja.
— Nekādu sodu es nemaksāšu un nekur prom no šejienes neiešu!
— Tad neatliks nekas cits kā pasaukt sardzes vīrus un nogādāt jūs uz cietumu, kur jūs tupēsiet tik ilgi, kamēr nebūsiet samaksājis sodu.
— To vien es vēlos.
Tiesnesis pasauca sardzes vīrus:
— Aizvediet šo dienderi uz Karmelītu cietumu!
— Uz Karmelītu cietumu! — Zaks iesaucās. — Bet kāpēc ne uz Šatlē?
— Tāpēc, ka Šatlē nav parādu cietums, bet gan karaļa cietoksnis. Sapratāt, draudziņ? Lai tur nokļūtu, jāizdara kāds lielāks noziegums. Uz Šatlē? Nemaz neceriet, jaunais cilvēk! Šatlē jums neredzēt kā savas ausis!
— Pagaidiet, pagaidiet, — Zaks protestēja, — pagaidiet taču!
— Kas atkal?
— Ja mani nevedīs uz Šatlē, maksāšu soda naudu.
— Ja esat ar mieru maksāt, tad viss kārtībā. Jūs varat
iet, — tiesnesis sacīja sardzes vīriem, — jaunais cilvēks samaksās soda naudu.
Sardzes viri aizgāja, bet Zaks izņēma no naudas maka divdesmit Parīzes sū un nolika tos tiesneša priekšā.
— Saskaitiet! — tiesnesis sacīja sekretāram.
Sekretārs atkal pārliecās pār papīriem nokrauto galdu
gluži kā tumšs varavīksnes loks un, neizkustējies no vietas, paņēma tiesneša priekšā nolikto naudu, itin kā viņam piemistu spējas neierobežoti stiepties garumā.
— Summa ir pareiza, — sekretārs sacīja, pārskaitījis naudu.
— Tādā gadījumā, — tiesnesis noteica, — dodieties uz mājām, jaunais cilvēk, un atbrīvojiet vietu citiem, tiesa nevar nodarboties vienīgi ar jums; ejiet!
Žaks Obrī skaidri redzēja, ka viņam te vairs nav ko darīt, un dziļi apbēdināts devās prom.
XXXII
Žaks ObrI paceļas nebijušos augstumos
«Interesanti zināt,» students prātoja, iznākdams laukā no tiesu pils un nez kāpēc dodamies pa Mulēnas tiltu uz Šatlē, «interesanti zināt, kā Zervēza uzņems to, ka viņas gods novērtēts par divdesmit sū? Viņa sacīs, ka esmu bijis pārāk vaļsirdīgs, ka esmu izpļāpājis, ko nevajag, un izskrāpēs man acis. Bet ko es redzu?»
Tas, ko Zaks Obrī ieraudzīja, bija pāžs, kas kalpoja tam pašam laipnajam augstmanim, kuram kā savam labākajam draugam viņš bija uzticējis vislielākos noslēpumus. Zēns stāvēja, atspiedies pret krastmalas margām, un izklaidējās, žonglēdams ar akmentiņiem.
— Kāda necerēta yeiksme, velns parāvis! — students iesaucās. — Manam draugam, kura vārdu es nezinu, bez šaubām, ir pietiekami liela ietekme galmā, un viņš spēs ieslodzīt mani Šatlē cietoksnī; pats liktenis atsūtījis man viņa pāžu, kas pateiks, kā atrast manu draugu, jo es taču nezinu nedz viņa vārdu, nedz viņa adresi.
Un, gribēdams ātrāk izmantot iespēju, ko viņš uzskatīja par īpašu likteņa dāvanu, Zaks Obrī devās pie pāža, kas savukārt tūdaļ pazina studentu. Notvēris kritienā citu pēc cita trīs akmentiņus, pāžs pārlika kāju pār kāju un sāka
gaidīt Zaķu Obrī, savilcis seju zobgalīgā smīnā, kāds raksturīgs visiem, kas pieder pie cunftes, par kuras pārstāvi viņam bija tas gods būt.
— Labdien, msjē pāž! — Zaks Obrī sauca jau iztālēm.
— Labdien, msjē student, — zēns atbildēja. — Ko jūs šeit darāt?
— Kā lai jums to pasaka, es kaut ko meklēju un esmu, šķiet, atradis, jo sastapu jūs; man vajadzīga mana lieliskā drauga adrese, grāfa … barona … vikonta … vārdu sakot, jūsu kunga adrese.
— Jūs vēlaties viņu satikt? — pāžs jautāja.
— Cik ātri vien iespējams.
— Jums laimējies, patlaban viņš atrodas pie prevo.
— Šatlē cietoksnī?
— Jā, un kuru katru mirkli viņam no turienes jānāk laukā.
— Laimīgais, viņš var uzturēties Šatlē, kad vien viņam ienāk prātā! Meseram Robēram d'Esturvilam, kā redzams, ir labas attiecības ar manu draugu vikontu … grāfu … baronu…
— Vikontu … — pāžs izlaboja.
— Ar manu draugu vikontu… tad sakiet man beidzot viņa vārdu! — Obrī turpināja, gribēdams izmantot gadījumu, lai uzzinātu sava drauga vārdu. — Vikontu de…
— Vikontu de Mar… — pāžs iesāka, taču Zaks neļāva viņam_pabeigt.
— A, dārgais vikont, beidzot esmu jūs atradīsi — viņš iesaucās, ieraudzījis Marmaņu, kas nāca laukā no cietokšņa. — Jūs man esat vajadzīgs, es jūs visur meklēju.
— Labdien, mans dārgais, — Marmaņs atbildēja, acīmredzot nebūdams priecīgs par šo tikšanos. — Es labprāt ar jums patērzētu, bet man diemžēl jāsteidzas. Tāpēc palieciet sveiks!