— Pagaidiet, pagaidiet! — Zaks Obrī iesaucās, satverdams sarunu biedru aiz rokas. — Jūs neiesiet tūlīt prom, velns parāvis! Es gribēju lūgt, lai jūs izdarītu man kādu lielu pakalpojumu.
— Jums?
— Jā, man. Jūs taču zināt, ka draugi palīdz viens otram, uzskatīdami to par savu svētāko pienākumu.
— Draugi?
— Protams. Vai tad mēs ar jums neesam draugi? Kas tad galu galā ir draudzība? Tā ir savstarpēja uzticēšanās;
un es allaž esmu jums uzticējies, atklājis jums ne vien savus, bet ari svešus noslēpumus,
— Un nekad neesat to nožēlojis?
— Nekad! Vismaz attiecībā uz jums, ko diemžēl nevaru sacīt par visiem saviem draugiem. Parīzē ir kāds cilvēks, kuru es meklēju un kuru reiz ar dievpalīgu sastapšu uz šauras takas.
— Paklausieties, mans dārgais, es jau teicu, ka ļoti steidzos, — Marmaņs viņu pārtrauca, lieliski apzinādamies, kādu cilvēku Zaks Obrī meklē.
— Uzgaidiet kaut mirkli, es jau jums teicu, ka jūs varat izdarīt man lielu pakalpojumu …
— Nu labi, runājiet, tikai ātri.
— Vai galmā jūs augstu vērtē?
— Tā vismaz saka mani draugi.
— Jūs baudāt karaļa uzticību?
— Par to varēja pārliecināties mani ienaidnieki."
— Brīnišķīgi! Mans dārgais grāf, mans dārgais baron, mans dārgais …
— Vikont.
— Nosūtiet mani uz Šatlē I
— Kā apmeklētāju?
— Nē, kā ieslodzīto.
— Ieslodzīto? Kāda dīvaina vēlēšanās!
— Vēlēšanās mēdz būt dažādas.
— Bet kāpēc jums jātiek tieši Šatlē? — Marmaņs jautāja, nojauzdams kādu jaunu noslēpumu, ko derētu izdibināt.
— Nevienam citam es neparko neuzticētos, mans dārgais draugs, — Zaks atbildēja, — jo no savas rūgtās pieredzes vai, pareizāk sakot, no Askānio pieredzes esmu pārliecinājies, pie kā noved pļāpība. Ar jums ir pavisam citādi. Jūs taču zināt, ka man no jums nav noslēpumu.
— Ja tā, tad runājiet.
-- Vai jūs nosūtīsiet mani uz Šatlē, ja es jums visu izstāstīšu?
— Uz karstām pēdām.
— Brīnišķīgi! Iedomājieties, mans dārgais draugs, es biju tik neuzmanīgs, ka izstāstīju ne vien jums, bet ari vēl dažam labam par burvīgo meiteni, ko redzēju Marsa galvā.
— Un tad?
— Šie vējgrabšļi, šie pļapukuies tikmēr trieca par manu atklājumu, kamēr, tas nonāca paša prevo ausīs; un, tā kā meseram d'Esturvilam pirms dažām dienām bija pazudusi meita, viņam radās aizdomas, vai tik bēgle nav izraudzījusies šo paslēptuvi. Prevo brīdināja grāfu d'Orbeku un hercogieni d'Etampu, un, kamēr Čellīni uzturējās Fontenblo, viņi pārmeklēja Lielo Nelas pili. Kolombu viņi aizveda sev līdzi, bet Askānio ieslodzīja cietumā.
— Patiešām?!
— Es stāstu jums vistīrāko patiesību, mans dārgais draugs. Un kas visu to nostrādāja? Kaut kāds vikonts de Marmaņs.
— Bet jūs vēl neesat pateicis, kas jums meklējams Satlē? — Marmaņs kļuva nemierīgs, izdzirdīs pieminam savu vārdu.
— Jūs nenojaušat?
— Nē.
— Askānio ir apcietinats.
— Jā.
— Un ieslodzīts Šatlē.
— Tā.
— Un tagad es atklāšu jums to, ko neviens nezina, izņemot hercogieni d'Etampu, Benvenuto un mani: manam draugam Askānio ir kāda vēstule, kāds noslēpums, kas var pazudināt hercogieni. Vai tagad jūs saprotat?
— Jā, es sāku saprast. Taču palīdziet man saprast līdz galam, dārgais draugs!
— Redziet, vikont, — Zaks Obrī turpināja, cenzdamies runāt kā aristokrāts, — es gribu nokļūt Šatlē, sastapt tur Askānio, dabūt no viņa vēstuli vai uzzināt noslēpumu; pēc tam, iznācis no cietuma, es uzmeklēšu Benvenuto, un mēs abi atradīsim līdzekli, kā darīt laimīgus Askānio un Kolombu, par lielām sirdssāpēm de Marmaņiem, d'Or- bekiem, prevo, hercogienēm d'Etampām un visai viņu bandai.
— Veikli izdomāts, — Marmaņs noteica, — pateicos par uzticēšanos, mans dārgais. Jums tas nebūs jānožēlo.
— Un jūs man apsolāt palīdzēt? -
— Palīdzēt?
— Ja, palīdzēt man nokļūt Šatlē, kā jau sacīju.
— Esiet bez rūpēm!
— Tūlīt pat?
— Uzgaidiet mani šeit!
— Šai pašā vietā?.
— Jā, jā.
— Bet kurp jūs?
— Es aizeju pēc apcietināšanas ordera. .
— O, mans draugs, mans dārgais baron, mans dārgais grāfi Sakiet taču beidzot savu vārdu, savu adresi tam gadījumam, ja jūs kaut kur aizkavētos!
— Nav vajadzības, es tūdaļ atgriezīšos.
— Atgriezieties ātrāk un, ja sastopat ceļā šo nolādēto Marmaņu, pasakiet viņam …
— Ko? — vikonts pajautāja..
— Pasakiet viņam, ka esmu devis zvērestu …
— Kādu?
— Ka viņš mirs no manas rokas.
— Palieciet sveiks! — vikonts aiziedams uzsauca. — Gaidiet mani šeit!
— Uz redzēšanos! — Obrī atbildēja. — Es jūs gaidīšu. O, jūs esat īsts draugs! Jūs esat cilvēks, ar ko var lepoties, un man loti gribētos zināt. ..
.— Sveiki, msjē student, — sacīja pāžs, kas visu laiku bija stāvējis nomaļus un tagad devās līdzi savam kungam.
— Sveiki, laipnais pāž, — Obrī atbildēja. — Taču, pirms aizejat, izdariet man kādu pakalpojumu.
— Kādu?
— Pasakiet — kā sauc šo cēlo augstmani, kuram jūs kalpojat?
— To pašu, ar kuru jūs tērzējāt veselu stundas ceturksni?
— Jā.
— Un kuru saucāt par savu draugu?
— Jā.
— Un jūs nezināt, ka viņu sauc?
— Nē.
— Tas taču ir …
— Droši vien ļoti slavens senjors?
— Protams.
— Un ietekmīgs?
— Pirmais pēc karaļa un hercogienes d'Etampas.
— A! … Un kā viņu sauc? …
— Viņu sauc vikonts… Bet nu man jāskrien, viņš atskatās un sauc mani. Piedodiet…