— Jūs sakāt — vikonts de …
— Vikonts de Marmaņs.
— Marmaņs! — Obrī iekliedzās. — Vikonts de Marmaņs! Šis jaunais senjors ir vikonts de Marmaņs?
— Tas pats.
— Marmaņs! Prevo, grāfa d'Orbeka un hercogienes d'Etampas draugs?
— Visā savā godībā.
— Un Benvenuto Čellīni ienaidnieks?
— Pilnīgi pareizi!
— O! — iesaucās Zaks Obrī, kura apziņā vienā mirklī atplaiksnījās visi iepriekšējie notikumi. — Tagad es saprotu. Tas ir Marmaņs, Marmaņs!
Un, tā kā Zakam Obrī nebija nekāda ieroča, viņš zibenīgi satvēra aiz roktura pāža īso zobenu un, izrāvis to no maksts, metās pakaļ Marmaņam, kliegdams:
— Stāviet!
Marmaņs satraukts atskatījās un, ieraudzījis studentu skrienam pie viņa ar ieroci rokās, saprata, ka ir atmaskots. Viņam neatlika nekas cits kā pieņemt izaicinājumu vai meklēt glābiņu bēgot. Tomēr Marmaņs nebija tik drosmīgs, lai cīnītos divkaujā, nedz arī tāds zaķapastala, lai ņemtu kājas pār pleciem. Tālab, izvēlējies kaut ko vidēju starp abām iespējām, viņš iemetās tuvākā nama vārtos, cerēdams tos aizcirst aiz sevis; taču, kā par nelaimi, vārtus neļāva aizvērt mūrī iestiprināta ķēde, kuru Marmaņs nekādi nespēja atraisīt, un Zaks Obrī ieskrēja pagalmā, iekāms vikonts paguva sasniegt kāpņu telpu.
— Saturies, Marmaņ, pretīgais vikont, nolādētais okšķeri, svešu noslēpumu izvilinātāj! Beidzot es tevi atradu, tagad tu esi manās rokās! Aizstāvies, neģēli, aizstāvies!
— Vai tiešām, msjē, jūs domājat, — Marmaņs atbildēja, cenzdamies runāt aristokrātiski nevērīgā tonī, — Jka vikonts de Marmaņs nolaidīsies līdz studentam Zakam Obrī un būs ar mieru krustot ar viņu zobenus?
— Ja vikonts de Marmaņs nenolaidīsies līdz Zakam Obrī, tad Zaks Obrī nolaidīsies līdz vikontam de Marmaņam un izdurs zobenu viņam cauri.
Lai nerastos par šiem draudiem nekādas šaubas, Zaks Obrī pielika pie vikonta krūtīm zobena smaili un cauri kamzolim mazliet pakutināja pretinieku.
— Glābiet! Slepkava! — Marmaņs iekliedzās.
— O, brēc, cik tev tīk! — Zaks attrauca. — Iekāms tevi kāds sadzirdēs, tu būsi apklusis uz visiem laikiem.
Prātīgākais, ko tu vari darīt, ir cīnīties. Tāpēc aizstāvies, vikont, aizstāviesl
— Labi, ja pats esi to vēlējies, — vikonts iekliedzās, — tu tūdaļ uzzināsi, ko nozīmē cīnīties ar vikontu de Marmaņu!
Marmaņs, kā jau mums bija iespēja pārliecināties, nebija nekāds drošsirdis, taču, tāpat kā visi muižnieki tais bruņinieku laikos, bija baudījis militāro izglītību. Vēl vairāk, viņš tika uzskatīts par labu paukotāju. Tomēr klīda arī tādas valodas, ka šī reputācija gan vairāk paglābusi viņu no divkaujām nekā palīdzējusi uzvarēt pretinieku. Lai arī kā tas būtu, redzēdams, ka students viņam nikni uzbrūk, vikonts izvilka zobenu un nostājās pozīcijā, kas atbilda visiem paukošanas mākslas noteikumiem.
Bet, ja Marmaņs tika uzskatīts par labu paukotāju galma aprindās, tad Zaks Obrī izcēlās ar nepārspējamu veiklību studentu un rakstvežu vidū. Jau atvairot pirmos cirtienus, abi duelanti saprata, ka ikvienam no viņiem darīšana ar līdzvērtīgu pretinieku, lai gan Marmaņam bija liela priekšrocība. Viņa zobens izrādījās par sešām collām garāks nekā pāžam atņemtais Zaķa Obrī zobens: tas gan neko daudz netraucēja studentam aizstāvēties, toties uzbrukt bija nesalīdzināmi grūtāk.
Patiešām, cīnīdamies ar garāku zobenu, kā arī pats būdams krietni garāks par pretinieku, Marmaņs viegli turēja Zaķu Obrī pieklājīgā atstatumā, pavērsis pret viņa seju zobena smaili. Students gan sparīgi uzbruka, izdarīdams izklupienus un māņu kustības, taču vikontam pietika pakāpties soli atpakaļ, aizliekot labo kāju aiz kreisās kājas, un viņš vairs nebija aizsniedzams. Tālab, lai cik veikli Zaks atvairīja cirtienus, vikonta garais zobens jau divas vai trīs reizes bija skāris viņa krūtis, turpretī studenta dūrieni, lai kā viņš centās, trāpīja vienīgi tukšu gaisu.
Sapratis, ka vēl mazliet un spēle būs zaudēta, Zaks Obrī nolēma izmantot viltību, tālab, turpinādams aizstāvēties ar parastajiem paņēmieniem, viņš neatlaidīgi collu pa (ļollai tuvojās vikontam; pēc tam, nonācis pretiniekam pietiekami tuvu, viņš itin kā nejauši atstāja neaizsargātu seju. Marmaņs, to redzēdams, izdarīja izklu- pienu, kas Zaķu, protams, nepārsteidza nesagatavotu, viņš veikli atvairīja dūrienu, bet pēc tam, izmantodams , to, ka pretinieka zobens atradās dažas collas viņam virs galvas, spēji metās uz priekšu un dūra tik spēcīgi, ka pāža īsais zobens ietriecās vikonta krūtīs līdz pat spalam.
Marmaņs spalgi iekliedzās, kas liecināja, ka vikonts ir smagi ievainots; viņš kļuva bāls kā audekls un, izlaidis no rokas zobenu, nokrita atmuguriski zemē.
Tieši tobrīd garām gāja sardzes patruļa; izdzirduši kliedzienu, ieraudzījuši pāžu, kurš izmisīgi māja ar roku, un pūli, kas bija sastājies pie vārtiem, sardzes vīri atsteidzās uz notikuma vietu un, tā kā Žaks Obrī vēl turēja rokā asiņainu zobenu, tūlīt apcietināja viņu.
Students jau dzīrās pretoties, bet, tā kā patruļas priekšnieks skaļi nokliedza: «Atbruņojiet nelieti un vediet uz Šatlē!» — viņš padevīgi atdeva zobenu un sardzes vīru pavadībā devās uz karsti ilgoto cietumu, pateikdamies liktenim, kas bija ļāvis viņam noķert uzreiz divus zaķus: atriebties vikontam de Marmaņam un nokļūt cietumā pie Askānio.
Šoreiz Zaķu Obrī bez kādiem starpgadījumiem ieveda karaļa cietoksnī, taču, tā kā tobrīd cietums bija pārpildīts, vārtsargs un cietuma uzraugs ilgi un gari sprieda, kur novietot jaunatvesto arestantu; galu galā abi cienījamie vīri atrada kopīgu viedokli. Pamājis Zakam Obrī, lai viņš nāk līdz, vārtsargs nokāpa lejā trīsdesmit divus pakāpienus, atslēdza kādas durvis, iestūma apcietināto tumšā kamerā un aizslēdza aiz viņa durvis.