XXXIII
par to, cik grūti godīgam cilvēkam izkļūt no cietuma
Pēc krasās pārejas no spožas gaismas uz pilnīgu tumsu Zaks Obrī kādu brīdi stāvēja kā apstulbis. Kur viņš ievests? Nav nekādas apjēgas. Vai Askānio atrodas tepat tuvumā vai tālu prom? Grūti pateikt. Vienīgi nupat gaitenī, sekodams cietumsargam, viņš bija pamanījis bez savas kameras durvīm vēl divas aizslēgtas durvis; tomēr, lai būtu kā būdams, viņa pirmais mērķis sasniegts — viņš atrodas zem viena jumta ar Askānio.
Bet, tā kā nevar mūžīgi palikt vienā un tai pašā vietā, ieraudzījis kādu piecpadsmit soļu attālumā vāru spīdumu, kas spraucās iekšā pa šauru lodziņu, Zaks piesardzīgi devās gaismas virzienā; taču, kad viņš spēra otro soli, grīda, šķiet, pēkšņi pazuda viņam zem kājām, un, nolidojis lejup trīs vai četrus pakāpienus, viņš droši vien pēc inerces ietriektos ar galvu mūrī, ja nebūtu paklupis pret kaut ko mīkstu. Tā Zakam Obrī laimējās tikt cauri bez miesas bojājumiem.
Šķērslis, kas neviļus bija izdarījis studentam pakalpojumu, izdvesa žēlu kunkstienu.
— Atvainojiet, — Zaks sacīja, uztrausdamies kājās un pieklājīgi paceldams platmali. — Atvainojiet, liekas, esmu uzkāpis kaut kam virsū, ticiet, es nekad tik nepieklājīgi neizturētos, ja šeit būtu kaut. mazliet gaišāks.
— Jūs esat atdūries, — atsaucās kāda balss, — pret to, kas sešdesmit gadus bija cilvēks, bet tagad drīz vien kļūs par līķi.
— Tādā gadījumā, — Zaks sacīja, — es atvainojos vēl jo vairāk, ka esmu jūs iztraucējis brīdī, kad jūs, kā tas kārtīgam kristietim pirms nāves pieklājas, droši vien nožēlojāt dieva priekšā grēkus.
— Es jau sen esmu nožēlojis savus grēkus, msjē student; grēkojis esmu kā jebkurš cits cilvēks, bet cietis kā svētais moceklis, tālab ceru, ka tai dienā, kad dievs manu dzīvi liks svaru kausos, ciešanu kauss būs krietni smagāks par grēku kausu.
— Lai tā būtu, — Obrī sacīja, — no visas sirds novēlu jums to. Bet tagad, mans dārgais nelaimes brāli {es saku jums «dārgais», cerēdams, ka jūs esat piedevis manu nepieklājīgo rīcību, ko es, starp citu, nemaz nenožēloju, jo, pateicoties tai, esmu ar jums iepazinies), sakiet, lūdzu, ja saruna jūs pārāk nenogurdina, — kādā brīnumainā kārtā jūs uzzinājāt, ka es esmu students?
— Es uzminēju to pēc jūsu apģērba, bet galvenokārt pēc tintnīcas, kas karājas jums pie jostas tai vietā, kur muižnieki nēsā dunci.
— Pēc mana apģērba un tintnīcas? Bet paklausieties, mans dārgais nelaimes brāli, — ja nemaldos, jūs teicāt, ka esat ceļā uz viņsauli?
— Jā, beidzot pienācis gals manām ciešanām; jā, es ceru, ka, aizmidzis šodien uz zemes, rīt pamodīšos debesīs.
— Man nav pret to nekādu iebildumu, — Zaks atbildēja, — taču atļaujos piebilst, ka stāvoklis, kādā jūs atrodaties, itin nemaz nevedina uz jokiem.
— Bet kāpēc jūs domājat, ka es jokoju? — Mirējs smagi nopūtās,
— Kāpēc? Jūs nupat teicāt, ka redzat maņu apģērbu un tintnīcu, bet es, lai kā piepūlu acis, neredzu pat savas rokas.
— Ļoti iespējams, — ieslodzītais atbildēja, — bet, kad jūs nosēdēsiet cietumā tāpat kā es piecpadsmit gadus, jūs redzēsiet tumsā ne sliktāk kā visgaišākajā dienā.
— Lai velns labāk izrauj man acis, bet es nevēlos iziet šādu skolu! — Zaks iesaucās. — Piecpadsmit gadus! Vai tiešām jūs nosēdējāt cietumā veselus piecpadsmit gadus?
— Vai nu piecpadsmit, vai arī visus sešpadsmit, man jau sen sajukuši laika rēķini.
— Acīmredzot jūs esat izdarījis kādu šausmīgu noziegumu, ja jums jāizcieš tik bargs sods? — Zaks vaicāja.
— Es itin neko neesmu izdarījis, — ieslodzītais atbildēja.
— Itin neko! — Zaks šausmās iesaucās. — Nudien, nejokojiet, mans dārgais nelaimes brāli, es jau jums teicu, ka apstākli tam nav piemēroti.
— Bet es jau jums atbildēju, ka es nejokoju.
— Vēl mazāk šis brīdis piemērots melošanai, jo galu galā joks ir tikai nevainīga prāta rotaļa, kas neaizvaino nedz cilvēku, nedz dievu, turpretī meli ir nāvīgs grēks, kas pazudina dvēseli.
— Es nekad neesmu melojis.
— Un jūs bez vainas esat nosēdējis cietumā piecpadsmit gadus?
— Es sacīju — apmēram piecpadsmit.
— Vai zināt, — Zaks iesaucās, — arī es esmu nevainīgs cilvēks!
— Tādā gadījumā lai dievs jums ir žēlīgs, — mirējs nočukstēja.
— Vai tad man kas draud?
— Jā, nelaimīgais, jo noziedznieks vēl var cerēt, ka izklūs kādreiz no šejienes laukā, turpretī nevainīgs cilvēks — nekad.
— Jūsu prātojumi ir visai dziļdomīgi, mans draugs, taču vai jūs zināt, ka tie skan ne visai nomierinoši?
— Es sacīju jums tīru patiesību.
— Un tomēr kādu sīku nodarījumu jūs atradīsiet, ja labi pameklēsiet, — Zaks iebilda. — Pastāstiet man, lūdzu, to zem četrām acīm.
Un Zaks Obrī, kurš patiešām sāka atšķirt tumsā priekšmetu apveidus, paņēma pie sienas noliktu ķeblīti un, novietojis to stūri blakus mirēja gultai, apsēdās uz vienkārši darinātā sēdekļa, cik ērti vien varēdams, un sagatavojās uz klausīšanos.
— Kāpēc jūs klusējat, mans dārgais draugs, jūs neuzticaties man? Ak tā, es saprotu, piecpadsmit cietumā pavadītie gadi mācījuši jums izturēties piesardzīgi pret cilvēkiem. Tad iepazīsimies tuvāk: mani sauc Zaks Obrī, man ir divdesmit divi gadi, un, kā jūs uzminējāt, es esmu students; es pats gribēju nokļūt Satlē, jo man ir īpaši iemesli tā rīkoties; es atrodos šeit tikai kādas desmit minūtes un esmu jau paguvis ar-jums iepazīties; tāda īsumā ir mana dzīve. Bet tagad, kad jūs pazīstat mani ne sliktāk kā es pats sevi, pastāstiet arī jūs par savu dzīvi, mans dārgais draugs, es klausos jūs!
— Mans vārds ir Etjēns Remons, — ieslodzītais sacīja.