— Etjēns Remons, — students nomurmināja, — nekad neesmu dzirdējis šādu vārdu.
— Jūs bijāt vēl bērns, kad pēc dieva gribas es nozudu no zemes virsas, — vecais vīrs sacīja, — bez tam es dzīvoju tik klusi un pieticīgi, ka neviens pat nepamanīja, ka manis vairs nav.
— Bet kas jūs bijāt? Ar ko nodarbojāties?
— Es biju konetabla Burbona uzticības persona.
— Ol Tad viss skaidrs: jūs kopā ar viņu nodevāt dzimteni.
— Nē, es atteicos nodot savu kungu, tā arī visa mana vaina.
— Stāstiet taču, kā tas notika!
— Es atrados tolaik Parīzē konetabla pilī, bet viņš pats tai reizē bija savā Burbonlaršambo pilī. Te kādu dienu viņa gvardes kapteinis atveda man vēstuli, kurā konetabls pavēlēja man nekavējoties nodot vēstnesim nelielu aizzīmogotu paketi, kas glabājās viņa guļamistabā skapītī pie gultas galvgaļa. Es ievedu kapteini hercoga guļamistabā, atslēdzu skapīti, atradu tur paketi un atdevu to vēstnesim, kurš tūdaļ aizsteidzās prom. Pēc stundas pie manis ieradās zaldāti no Luvras ar virsnieku priekšgalā un arī pavēlēja atslēgt hercoga guļamistabu un parādīt viņiem skapīti pie gultas galvgaļa. Es paklausīju, viņi izvandīja skapīti, taču neko neatrada, jo meklēja to pašu paketi, kuru nule bija aizvedis hercoga vēstnesis.
— Velns parāvis! — Obrī nomurmināja, sajuzdams aizvien lielāku līdzcietību pret savu nelaimes brāli.
— Virsnieks man visādi draudēja, bet es klusēju, itin kā nesaprazdams, ko viņš no manis grib; ja es būtu pateicis patiesību, viņi dzītos pakaļ hercoga ziņnesim un atņemtu viņam paketi.
— Sasodīts! — Zaks nenovaldījās. — Tas bija prātīgi darīts, jūs izturējāties, kā krietnam un uzticīgam kalpam pieklājas.
— Tad virsnieks atstāja mani divu zaldātu uzraudzībā, bet pats ar diviem citiem zaldātiem devās atpakaļ uz Luvru. Pēc pusstundas viņi atgriezās ar pavēli nosūtīt mani uz Pjeransīzas cietoksni Lionā; manas kājas iekala važās, rokas sasēja un mani iegrūda karietē, kur es atrados starp diviem sargkareivjiem. Pēc piecām dienām es jau sēdēju cietumā, kas, jāatzīstas, ne tuvu nebija tik tumšs un drūms kā Šatlē. Bet vai nav vienalga, — mirējs nomurmināja, — cietums paliek cietums, un galu galā esmu pieradis pie Šatlē tāpat kā pie citiem cietumiem.
— Hm … — Zaks Obrī noteica. — Tas pierāda, ka jūs esat filozofs.
— Pirmās trīs dienas un trīs naktis pagāja mierīgi, — Etjēns Remons turpināja, — bet ceturtajā naktī mani pamodināja kluss troksnis; es atdarīju acis un ieraudzīju, ka kameras durvis atveras un pa tām ienāk kāda aizplīvurota sieviete cietumsarga pavadībā; pēc noslēpumainās apmeklētājas mājiena cietumsargs uzlika uz galda gaismekli un pats paklausīgi izgāja laukā; tad nepazīstamā pienāca pie manas gultas un pacēla plīvuru; es skaļi iekliedzos.
— Tā!? Kas tad bija šī dāma? — Obrī jautāja, pievirzīdamies tuvāk stāstītājam.
— Šī dāma bija pati Savojas Luīza, Angulēmas hercogiene, Francijas reģente un karaļa māte.
— Tas tik ir ko vērts! — Obrī iesaucās. — Un kas viņai bija vajadzīgs no tāda nabaga kā jūs?
— Viņa atnāca, lai izjautātu mani par paketi, ko bija paņēmis hercoga vēstnesis, jo tajā, kā izrādās, bijušas mīlestības vēstules, kuras augsti stāvošā dāma kādreiz bija rakstījusi cilvēkam, ko viņa tagad vajāja.
— Paklau, paklau! — Zaks Obrī nomurmināja caur zobiem. — Šis notikums man velnišķīgi atgādina attiecības starp hercogieni d'Etampu un Askānio.
— Ehē! Visi šie stāsti par mīlētājiem un neprātīgām augsti stāvošām dāmām līdzīgi cits citam kā divas ūdens lāses, — atbildēja vecais vīrs, kura dzirde, šķiet, bija tikpat asa kā redze. — Bet vai tiem mazajiem cilvēciņiem, kas iejaukti šais notikumos!
— Pagaidiet, pagaidiet, nelaimes pareģoni! — Obrī iesaucās. — Ko jūs tur runājat? Arī es esmu iejaukts kādas neprātīgas dāmas mīlas romānā!
— Ja tā, tad jums jāatvadās no dienas gaismas, jāatvadās no dzīves.
— Ejiet pie velna ar saviem pareģojumiem! Kāda man daļa gar visu to? Dāma mīl nevis mani, bet Askānio.
— Vai tad mani kāda mīlēja? — ieslodzītais iebilda. — Vai tad es nedzīvoju šai pasaulē klusi un mierīgi? Un tomēr es izrādījos iežņaugts spīlēs starp neauglīgu mīlestību un neremdināmām atriebības alkām, un šīs spīles mani sašķaidīja. x
— Piķis un zēvele! — Obrī iesaucās. — Tas skan ne visai iepriecinoši, mans krietnais draugs. Taču atgriezīsimies pie augsti stāvošās dāmas, jo jūsu stāsts tik ļoti sasaucas ar manu likteni, ka es drebu aiz nepacietības.
— Kā jau teicu, — vecais vīrs turpināja, — viņai bija "vajadzīgas vēstules. Viņa solīja man par tām gan visvisādus pagodinājumus, gan titulus; lai dabūtu atpakaļ savas vēstules, viņa bija ar mieru izspiest no karaliskā mantziņa četrsimt tūkstošus ekiju, lai arī viņam par šo pakalpojumu, tāpat kā baronam Semblansē[25], būtu jādodas uz karātavām.
Es atbildēju, ka nekādu vēstuļu man nav, ka es vispār nesaprotu, par ko viņa runā.
Tad vilinošo piedāvājumu vietā stājās draudi; taču iebiedēt mani bija tikpat grūti kā iekārdināt ar dāvanām, jo es sacīju patiesību. Vēstules es biju atdevis sava cēlsirdīgā kunga vēstnesim.
Hercogiene aizgāja saniknota un veselu gadu ne ar ko neatgādināja par sevi.
Pēc gada viņa atkal ieradās un norisa gluži tāda pati saruna.
Šoreiz es lūgtin lūdzos, lai viņa atbrīvo mani no cietuma. Es centos iežēlināt hercogieni, piesaukdams savu nelaimīgo sievu un bērnus; viss bija veltīgi: man bija jāatdod vēstules vai arī jāsapūst cietumā.
Kādu dienu es atradu maizes riecienā vīli.
Mani bija atcerējies mans cēlsirdīgais kungs; kā redzams, nedz ar lūgšanos, nedz . ar spēku viņš nespēja izpestīt mani no cietuma, jo pats atradās svešumā, bija nelaimīgs uiī vajāts. Un tomēr viņš bija atsūtījis uz Franciju savu kalpu, lai tas pierunātu cietumsargu nodot man vīli un pateikt, kas to sūtījis.