Es pārvīlēju loga restes, saviju no palagiem virvi un laidos pa to lejā, taču, ticis līdz virves galam, es velti meklēju ar kājām zemi; tad, piesaucis palīgā dievu to kungu, izlaidu virvi no rokām un kritu lejup; ņaktssardze atrada mani guļam bez samaņas, ar salauztu kāju.
Pēc tam mani nosūtīja uz Šalonas cietoksni pie Sonas. Es pavadīju tur viennīcā divus gadus; pēc tam mani atkal apciemoja mana vajātāja. Vēstules — šīs nelaimīgās vēstules nelika viņai mieru. Šoreiz viņa atveda sev līdzi spīdzinātāju, lai ar mocībām izdabūtu no manis atzīšanos; tā bija veltīga cietsirdība, hercogiene atkal neko nepanāca un arī nevarēja neko panākt. Es zināju vienīgi to, ka esmu atdevis vēstules hercoga vēstnesim.
Kādu dienu es atradu ūdens krūzes dibenā maisiņu ar zeltu: mans cēlsirdīgais kungs atkal bija atcerējies savu nelaimīgo kalpu.
Es uzpirku par šo naudu cietumsargu, vai, pareizāk sakot, šis nelietis izlikās, ka ir uzpirkts. Pusnaktī viņš atslēdza manas kameras durvis. Es izgāju laukā. Iedams aiz viņa pa cietuma gaiteņiem, es jau sajutu brīvības dvesmu, kad pēkšņi mums uzklupa divi sargkareivji un sasēja mūs abus. Ieraudzījis manu zeltu, cietumsargs bija tikai izlicies, ka ir iežēlojies par mani, un, dabūjis zeltu, nelietis bija mani nodevis, lai nepalaistu garām atlīdzību, kāda tiek izmaksāta ziņu pienesējiem.
Tad mani nosūtīja uz Šatlē un ievietoja šai kamerā.
Šeit pie manis vēl pēdējo reizi atnāca Savojas Luīza: šoreiz viņa atveda bendi.
Taču nāves draudiem nebija pār mani vairāk varas kā spīdzināšanai un solījumiem. Man sasēja rokas un apmeta ap kaklu cilpu. Mana atbilde aizvien bija tā pati, turklāt es piebildu, ka, pakārdami mani, viņi izdarīs labu darbu, jo nāve atpestīs mani no bezcerīgā ieslodzījuma.
Acīmredzot šie vārdi lika hercogienei atteikties no sava nodoma. Viņa izgāja no kameras bendes pavadībā.
Vairāk es viņu neredzēju. Kas notika ar manu cēlsirdīgo kungu? Vai nežēlīgā hercogiene vēl ir dzīVa? Es nezinu, jo kopš tā laika apmēram piecpadsmit gadus es neesmu runājis ne ar vienu dzīvu dvēseli.
— Viņi abi ir miruši, — Obrī atbildēja.
— Miruši! Mans cēlsirdīgais kungs ir miris! Bet viņš vēl nebija vecs, viņam bija tikai piecdesmit divi gadi. No kā viņš nomira?
— Viņš krita, kad viņa karaspēks bija aplencis Romu, un iespējams… — Zaks Obrī gribēja piebilst: «ka viņu nogalināja viens no maniem draugiem», — taču laikus aprāvās, saprazdams, ka tas var atstumt sirmgalvi. Kā mēs jau zinām, Zaks Obrī kopš nesena laika bija kļuvis piesardzīgāks.
— Kas iespējams? … — ieslodzītais jautāja.
— Iespējams, ka viņu nogalināja zeltkalis Benvenuto Čellīni.
— Pirms divdesmit gadiem es būtu nolādējis slepkavu, bet šodien es viņu svētīju. Vai hercogam uzcēla kapenes, kas būtu šī cēlsirdīgā cilvēka cienīgas?
— Domāju, jā: viņa mirstīgās atliekas atdusas Gaetas katedrālē, bet uz kapa plāksnes izcirsta epitāfija, kas vēstī, ka salīdzinājumā ar to, kas tur apbedīts, Aleksandrs Lielais bijis tikai dēkainis, bet Cēzars — trakgalvis.
— Bet viņa?
— Kas — viņa?
— Mana vajātāja. Kas noticis ar viņu?
— Arī mirusi — pirms deviņiem gadiem.
— Tā jau domāju. Reiz naktī es ieraudzīju savā kamerā sievieti, kas lūdzās, nometusies uz ceļiem. Es iekliedzos, un rēgs izgaisa. Hercogiene bija ieradusies lūgt man piedošanu.
— Tātad jūs domājat, ka viņa pirms nāves jums piedeva?
— Ceru, ka viņa to izdarīja, lai glābtu savu dvēseli.
— Bet tādā gadījumā jūs vajadzēja atbrīvot!
— Iespējams, ka viņa arī lika mani atbrīvot, bet es esmu tik neievērojams cilvēciņš, ka droši vien tais kara laikos par mani aizmirsa.
— Vai arī jūs pirms nāves viņai piedodat?
— Pieceliet mani sēdus, jaunais cilvēk, lai varu aizlūgt dievu par viņiem abiem.
Un, piecēlies sēdus ar 2aka Obrī palīdzību, mirējs lūdza dievu par savu labdari un savu vajataju, par to, kurš līdz pat savai nāvei bija atcerējies viņu ar mīlestību, un par to, kura nekad neaizmirsa viņu savā naidā, — par konetablu un par reģenti.
Vecajam vīram bija taisnība. 2aka Obrī acis pamazām aprada ar tumsu, un tagad viņš jau gluži labi saskatīja ieslodzītā seju. Ciešanu apskaidrotu veca vīra seju ar sniegbaltu bārdu un augstu pieri, ļoti līdzīgu vīzijai, kas bija parādījusies gleznotājam Domenikīno, kad viņš gleznoja svētā Hieronīma grēksūdzi.
Beidzis lūgšanu, vecais vīrs dziļi nopūtās un atkrita guļus: viņš bija zaudējis samaņu.
2aks Obrī nosprieda, ka nelaimīgais ir miris. Tomēr viņš paņēma krūzi un, ielējis saujā ūdeni, apslacīja mirēja seju. Sirmgalvis atguva samaņu.
— To tu labi darīji, jaunais cilvēk, ka atgriezi mani pie dzīvības, — viņš sacīja, — saņem par to dāvanu.
— Kas tas ir? — Obrī vaicāja.
— Duncis, — mirējs atbildēja.
— Duncis! Kā gan tas nonācis jūsu rokās?
— Tad klausies. Kādu dienu, atnesis man maizi un ūdeni, cietumsargs nolika savu lukturi uz sola, kas nejauši bija piestumts pie pašas sienas. Es pamanīju, ka viens no sienā iemūrētajiem akmeņiem mazliet izvirzīts uz āru un tajā ieskrāpēti kaut kādi burti. Taču izlasīt tos es nepaguvu.
Palicis viens, es rūpīgi iztaustīju tumsā uzrakstu un galu galā saburtoju vārdu «Atriebējs».
Ko tas varēja nozīmēt? Es satvēru akmeni. Mēģināju izcelt to no sienas. Tas mazliet kustējās kā vecs zobs. Pēc ilgām pūlēm beidzot dabūju akmeni laukā. Tūdaļ iebāzu roku padziļinājumā, kas bija izveidojies sienā, un atradu tur dunci.
Mani atkal pārņēma gandrīz jau izdzisušās ilgas pēc brīvības, es nolēmu izrakt eju uz blakus kameru, lai kopā ar pagaidām nepazīstamo ieslodzīto apsvērtu bēgšanas plānu; turklāt, ja arī no mana pasākuma nekas nesanāktu, rakt zemi un veidot eju ir patīkamāk nekā sēdēt bezdarbībā; kad būsiet pavadījis cietumā tikpat daudz gadus, cik esmu pavadījis es, jūs sapratīsiet, jaunais cilvēk, kāds briesmīgs ienaidnieks ieslodzītajiem ir laiks.