Žaks Obrī nodrebēja.
— Vai jums izdevās piepildīt savu ieceri? — viņš jautāja.
— Jā, un tas izrādījās daudz vieglāk, nekā biju domājis. Es atrodos šeit jau tik sen, ka neviens vairs nebaidās, ka es varētu aizbēgt, acīmredzot cilvēki aizmirsuši, ka es vēl dzīvoju. Mani uzmana ne vairāk kā to tur dzelzs riņķi sienā. Konetabls un reģente ir miruši. Kurš gan cits, izņemot viņus, lai atcerētos mani? Šeit neviens nav dzirdējis pat Etjēna Remona vārdu. Itin neviens.
Jau iedomājot vien par šo pilnīgo aizmirstību, par šo pazudināto dzīvi, Žakam Obrī uz pieres izspiedās aukstas- sviedru lāses.
— Un kas notika tālāk? — viņš jautāja.
— Tālāk? Es veselu gadu raku zemi, — sirmgalvis turpināja, — un man izdevās izveidot zem sienas alu, kurā cilvēks var svabadi ielīst.
— Bet kur jūs likāt izrakto zemi?
— Izkaisīju to pa klonu un cieši pieminu ar kājām.
— Bet kur ir ala?
— Zem gultas. Piecpadsmit gadu laikā nevienam neienāca ne prātā pārlikt to citā vietā. Cietumsargs ierodas manā kamerā tikai vienreiz dienā. Tiklīdz aizkrīt durvis un apklust aizejošie soļi, es atbīdu gultu un ķēros pie darba; pēc tam, īsi pirms cietumsarga nākamās ierašanās, nolieku gultu vecajā vietā un apguļos tajā.
Bet aizvakar es apgūlos, lai vairs nekad neceltos: mani spēki ir izsīkuši, dzīve beigusies. Tu nāc kā saukts, jaunais cilvēk, tu palīdzēsi man nomirt, bet es iecelšu tevi par savu mantinieku.
— Mantinieku? — Zaks brīnījās.
— Jā. Es atstāšu tev šo dunci. Tu smaidi. Bet vai ieslodzītajam var būt vēl vērtīgāks mantojums? Duncis paver iespēju iegūt brīvību.
— Jums taisnība, — Zaks sacīja, — es pateicos jums. Bet uz kurieni ved jūsu izraktā eja?
— Es vēl neesmu aizracies līdz galam, taču domāju, ka vairs nav tālu. Vakar es dzirdēju blakus kamerā balsis.
— Velns parāvis! Un jūs domājat…
— Es domāju, ka darbu var pabeigt dažās stundās.
— Pateicos jums, — Zaks Obrī noteica. — Pateicos.
— Bet tagad pasauciet garīdznieku. Es vēlos izsūdzēt grēkus, — mirējs sacīja.
— Tūlīt, mans tēvs, — Obrī sarosījās, — tūlīt. Nevar būt, ka viņi atteiktu mirējam pēdējo lūgumu.
Zaks pieskrēja pie durvīm šoreiz bez kādiem starpgadījumiem, jo viņa acis jau bija apradušas ar tumsu, un sāka dauzīt durvis ar rokām un kājām.
Ienāca cietumsargs.
— Ko jūs plosāties? — viņš vaicāja. — Kas jums vajadzīgs?
— Vecais vīrs, mans kameras biedrs, mirst, — Obrī sacīja, — un lūdz ataicināt garīdznieku. Vai tiešām jūs viņam atteiksiet?
— Hm … — cietumsargs norūca. — Nesaprotu, kādēļ visi šie laupītāji grib, lai pie viņiem ierodas garīdznieks. Labi, garīdznieks atnāks.
Patiešām pēc kādām desmit minūtēm ieradās garīdznieks, nesdams svēto sakramentu, viņam pa priekšu gāja divi zēni ministranti — viens ar krustu, otrs — ar zvaniņu.
Tas bija aizgrābjošs skats, kad sūdzēja grēkus šis nevainīgais moceklis, kas pirms nāves izlūdzās piedošanu nevis sev, bet aizlūdza par saviem mocītājiem.
Zaks Obrī, lai arī nebija tik viegli aizkustināms, neviļus nosliga ceļos un atcerējās bērnu dienu lūgšanas, kuras, šķiet, bija jau aizmirsušās.
Kad grēksūdze bija galā, garīdznieks pats nometās ceļos pie mirēja gultas un palūdza viņa svētību.
Sirmgalvja seju apmirdzēja starojošs smaids, kādu smaida vienīgi izredzētie; pacēlis rokas, viņš svētīja garīdznieku un Zaķu Obrī, dziļi nopūtās un atkrita uz muguras.
Tā bija viņa pēdējā nopūta.
Garīdznieks kopā ar ministrantiem izgāja laukā, un kamera, kuru uz mirkli bija apgaismojusi sveču drebošā gaisma, atkal iegrima tumsā.
Žaks Obrī palika vienatnē ar mironi.
Šī skumjā sabiedrība izraisīja nomācošas domas. Cilvēks, kas šeit gulēja, bija nokļuvis cietumā bez kādas vainas un sabijis tajā turpat veselus divdesmit gadus — līdz tam brīdim, kad pie viņa ieradās visužēlīgā atpestītāja nāve.
Nebēdnīgais students vairs nepazina sevi: pirmo reizi viņš bija sastapies vaigu vaigā ār vareno un drūmo dzīves noslēpumu, pirmo reizi sajutis dzīves pārejošo niecību un ielūkojies nāves mēmajā bezdibenī.
Pēc tam sirds dziļumos pamodās egoisms: viņš domaja par sevi, par to, ka viņš, tāpat kā šis nevainīgais sirmgalvis, ierauts karalisko kaislību virpulī, kas salauž, iznīcina un pazudina cilvēku dzīves. Askānio un viņš var nozust no zemes virsas tāpat kā Etjēns Remons. Kas parūpēsies par viņiem?
Varbūt Žervēza.
Droši vien Benvenuto Čellīni. *
Taču Zervēza spēj vienīgi raudāt; un ari Benvenuto, nevarēdams iztikt bez vēstules, kas atrodas pie Askānio, atzinis savu bezspēcību.
Vienīgais glābiņš, vienīgā cerība bija aizgājēja atstātais mantojums — vecais duncis, kas bija godīgi kalpojis saviem iepriekšējiem īpašniekiem.
Noslēpis dunci uz krūtīm, Žaks Obrī instinktīvi to atkal aptaustīja, itin kā baidīdamies, vai ierocis vēl atrodas savā vietā.
Šai brīdī atvērās durvis, cietumsargi atnāca pēc līķa.
— Kad atnesīsiet pusdienas? — Žaks Obrī jautāja. •— Es esmu izsalcis.
— Pēc divām stundām, — cietumsargs atbildēja.
Un students palika viens pats kamerā.
XXXIV godīga zādzība
Tās divas stundas, kas bija atlikušas līdz pusdienām, Zaks Obrī nekustīgi nosēdēja uz sola, pilnīgi iegrimis savās domās.
Noliktajā laikā ieradās cietumsargs, atnesdams maizi un ūdeni, kas Šatlē valodā nozīmēja pusdienas.
Students atcerējās mirēja vārdus, to, ka cietuma kameras durvis atveras tikai reizi diennaktī; un tomēr viņš vēl ilgi neizkustējās no vietas, baidīdamies, ka sirmgalvja nāve varētu būt mainījusi ierasto kārtību.