Drīz vien kameras mazajā lodziņā Zaks Obrī ieraudzīja, ka tuvojas nakts. Aizvadītā diena bija neparasti bagāta notikumiem. No rīta — nopratināšana pie tiesneša, dienvidū — divkauja ar Marmaņu, pulksten vienos — ieslodzīšana cietumā, pulksten trijos — kameras biedra nāve, bet tagad jāsāk gatavoties bēgšanai.
Ne pārāk bieži cilvēka mūžā gadās tādas dienas.
Zaks Obrī lēnām piecēlās, piegāja pie durvīm un ieklausījās, vai kāds nenāk; pēc tam, novilcis kamzoli, lai nenotrieptu to ar zemi un kaļķiem, viņš atstūma no sienas gultu un ieraudzīja caurumu, par ko bija stāstījis sirmgalvis.
Students ieslīdēja gluži kā čūska šaurā, apmēram astoņas pēdas garā ejā, kas, pagājusi zem mūra, otrā pusē strauji kāpa augšup.
Jau ar pirmo dunča dūrienu Zaks Obrī pēc skaņas sajuta, ka drīz vien viņš sasniegs mērķi un izkļūs virspusē. Bet kādā vietā? Atbildēt uz šo jautājumu varētu vienīgi gaišreģis.
Taču, lai būtu kā būdams, Zaks turpināja sparīgi strādāt, cenzdamies nesacelt troksni. Laiku pa laikam viņš gluži kā kalnracis izlīda no savas cirtnes, lai izkaisītu uz kameras klona no ejas iznesto zemi, pēc tam viņš atkal ieslīdēja savā alā un atkal stājās pie darba.
Kamēr Zaks Obrī strādāja, Askānio grūtsirdīgi domāja par Kolombu.
Arī viņš, kā jau mēs zinām, tika aizvests uz Šatlē; arī viņš, tāpat kā Zaks Obrī, bija ieslodzīts viennīcā. Tikai viņa kamera — vai nu nejaušas sagadīšanās dēļ, vai arī pēc hercogienes rīkojuma — nebija tik ļoti drūma un nemājīga kā studenta kamera.
Bet kāda gan nozīme lielākām vai mazākām ērtībām. Cietums ir un paliek cietums, turklāt Askānio tas nozīmēja šķiršanos no mīļotās. Viņam trūka Kolombas, meitene viņam bija vajadzīga vēl vairāk nekā dienas gaisma, vēl vairāk nekā brīvība, vēl vairāk nekā dzīvība. Ja Kolomba būtu viņam blakus, cietuma kamera pārvērstos par apsolīto zemi, par pasakainu pili.
Cik laimīgs viņš bija juties pēdējā laikā! Dienā sapņodams par savu mīļoto, bet naktī sēdēdams viņai līdzās, viņš domāja, ka laimei nekad nebūs gala. Tomēr pat svētlaimes kalngalos šaubas kā dzelžaina roka brīžam sažņaudza viņam sirdi. Un tad — kā cilvēks, kuram draud nāves briesmas, — viņš steidzīgi gaiņāja prom satraucošās domas par nākotni, lai visā pilnībā izbaudītu tagadnes saldmi.
Nu viņš atrodas viens pats cietuma kamerā, tālu prom no Kolombas, kas varbūt ieslodzīta klosterī, no kurienes viņa varēs tikt laukā, vienīgi ieiedama kapelā, kur viņu ar varu piespiedīs kļūt par ienīstā grāfa sievu.
Nabaga mīlētājiem draudēja lielas briesmas: hercogienes d'Etampas kaisle apdraudēja Askānio, grāfa d'Orbeka godkāre — Kolombu.
Palicis viens cietuma kamerā, Askānio jutās bezgala skumjš un nomākts: viņa maigajai dabai bija nepieciešams spēcīga cilvēka atbalsts; viņš bija kā trausls, brīnišķīgs zieds, kuru noliec pirmās vētras brāzmas un kuru atdzīvināt var vienīgi spirdzinošie saules stari.
Ja cietumā būtu nonācis Benvenuto, viņš vispirms izpētītu savas kameras durvis, izklaudzinātu sienas un grīdu, viņa darbīgais, nepakļāvīgais prāts nemitīgi strādātu, meklēdams kādu glābšanās iespēju. Turpretī Askānio apsēdās uz gultas un, nokāris galvu uz krūtīm, čukstēja Kolombas vārdu. Viņam pat neienāca prātā, ka varētu bēgt no kameras, kas atrodas aiz trīskāršiem dzelzs režģiem, izlauzties cauri sešas pēdas bieziem mūriem.
Kā jau mēs sacījām, Askānio kamera nebija tik drūma un nemājīga kā Žaka Obrī kamera; tajā atradās gulta, galds, divi krēsli un vecs paklājs; turklāt uz akmens sienas izciļņa, kas acīmredzot bija īpaši tam paredzēts, stāvēja gaismeklis. Nebija nekādu šaubu, ka tā bija kamera privileģētiem cietumniekiem.
Gluži citāda bija arī apkalpošana; ūdens un maizes vietā, ko mūsu studentam atnesa reizi dienā, Askānio tai pašā laikā dabūja divas maltītes, turklāt par godu gādīgajai Šatlē administrācijai jāteic, ka ēdiens nemaz tik pretīgs nebija; vienīgā neērtība bija tā, ka arī cietumsargs ieradās divreiz dienā.
Taču Askānio cietuma ikdiena maz interesēja; viņš bija viens no tiem sievišķīgi maigajiem jaunekļiem, kas, šķiet, pārtiek no ziedu aromāta un rīta rasas. Pilnīgi nodevies saviem sapņiem, Askānio iebaudīja mazliet maizes, izdzēra dažus malkus vīna un turpināja domāt par Kolombu un Benvenuto Čellīni — par Kolombu kā par savu vienīgo mīļoto un par Benvenuto kā par savu vienīgo atbalstu.
Patiešām, līdz šim Askānio nebija nomākušas nekādas dzīves grūtības: par visu rūpējās Benvenuto, turpretī jauneklis dzīvoja bez raizēm, veidoja brīnišķīgus mākslas darbus un mīlēja Kolombu. Viņš atgādināja augli varena koka zarā, kas viņam dod visas dzīvībai nepieciešamās sulas. _ c
Arī tagad, par spīti neapskaužamajam stāvoklim, Askānio ticība skolotājam bija bezgalīga. Ja tajā brīdī, kad viņu arestēja, vai arī tajā brīdī, kad viņu veda uz Šatlē, viņš būtu sastapies ar Benvenuto Čellīni un Benvenuto Čellīni būtu paspiedis viņam roku, sacīdams: «Neuztraucies, dēls, es pasargāšu tevi un Kolombu,» — Askānio mierīgi gaidītu savā viennīcā, būdams pārliecināts, ka cietuma durvis, kas tik pēkšņi bija aizvērušās aiz viņa, kādā jaukā dienā noteikti atvērsies.
Taču Benvenuto viņš nebija saticis un Benvenuto nezināja, ka viņa mīļotais skolnieks — viņa Stefānas dēls ieslodzīts cietumā; ja arī kādam ienāktu prātā paziņot viņam par notikušo nelaimi, ceļš no Parīzes uz Fontenblo un atpakaļ uz Parīzi ilgtu vismaz divas dienas, bet Askānio un Kolombas ienaidnieki šai laikā varēja daudz ko izdarīt savā labā.