Tādēļ Askānio atlikušo dienas daļu un pirmo ieslodzījuma nakti pavadīja bez miega, gan staigādams šurpu turpu pa kameru, gan atkal apsēzdamies uz krēsla, gan iemezdamies gultā, kurai, parādot ieslodzītajam sevišķu uzmanību, bija uzklāti balti palagi. Visa šī diena, visa nakts un visa nākamā priekšpusdiena pagāja bez jebkādiem notikumiem, ja neskaita tās reizes, kad cietumsargs atnesa ēdienu.
Apmēram pulksten divos pēc pusdienas, cik nu cietuma kamerā varēja spriest par laika plūdumu, Askānio itin kā saklausīja sarunas troksni: tie bija apslāpēti, tikko dzirdami čuksti, kuros nevarēja izšķirt vārdus, taču bija skaidrs, ka tās ir cilvēku balsis. Askānio ieklausījās un, vadīdamies pēc skaņām, aizgāja līdz kameras stūrim. Viņš pielika ausi pie sienas, pēc tam pie klona: čuksti, šķiet, nāca no pazemes.
Tātad kaut kur tuvumā bija kaimiņi, kurus no Askānio kameras šķīra vienīgi paplāna siena vai grīda.
Pēc dažām stundām balsu murdoņa aprima un atkal iestājās klusums.
Te pēkšņi nakts vidū troksnis atjaunojās, taču šoreiz tas bija pavisam cits troksnis. Tas vairs neatgādināja divu cilvēku sarunu, bet atbalsojās kā dobji klaudzieni, itin kā akmeņkalis kaltu klinti. Skaņas nāca no tā paša kakta, ne mirkli neapklusdamas un kļūdamas aizvien skaidrāk saklausāmas.
Lai gan Askānio bija iegrimis savās domās, savādais troksnis tomēr piesaistīja viņa uzmanību; jauneklis sēdēja, neatraudams skatienu no kakta, no kura nāca skaņas. Šķiet, bija jau pāri pusnaktij, taču Askānio, par spīti tam, ka iepriekšējo nakti nebija gulējis, pat nedomāja par miegu.
Troksnis nerimās; bija grūti iedomāties, ka cietumā tik vēlā stundā notiktu kārtējie darbi, acīmredzot kāds no ieslodzītajiem raka eju, lai izbēgtu no cietuma. Askānio skumji pasmaidīja, iedomādams, ka nelaimīgais cietumnieks, pabeidzis darbu, neizkļūs vis brīvībā, bet apmainīs vienu kameru pret otru.
Beidzot troksnis kļuva tik skaidri sadzirdams, ka Askānio piecēlās, paņēma gaismekli un devās ar to uz trokšņa vietu; gandrīz tai pašā mirklī klons kameras stūrī uzmeta kūkumu, sašķēlās gabalos un no cauruma grīdā izspraucās laukā kāda galva.
Askānio sākumā iekliedzās aiz pārsteiguma, pēc tam aiz prieka, un viņam atsaucās ne mazāk līksma otra cilvēka balss. Tā bija Zaķa Obrī balss.
Pēc tam kad Askānio bija palīdzējis Zakam, kas tik negaidīti un tik dīvainā kārtā bija ieradies viņu apciemot, izlīst no cauruma, abi draugi cieši apskāva viens otru.
Nav grūti atskārst, ka pirmie jautājumi un atbildes bija mazliet nesakarīgi; taču drīz vien, pārmijuši dažas aprautas frāzes un sakopojuši domas, draugi sāka aptvert notikušo. Askānio, patiesību sakot, neko jaunu nevarēja pastāstīt, toties viņš daudz ko uzzināja.
Zaks Obrī izstāstīja visu: kā viņi ar Benvenuto vienā un tai pašā laikā ieradušies Nelas pilī un uzzinājuši par Askānio apcietināšanu un Kolombas aizvešanu, kā Benvenuto gluži kā neprātā meties uz darbnīcu, saukdams: «Pie darba, ātrāk pie darba!» — bet viņš, Zaks Obrī, drāzies uz Šatlē. Tā viņi šķīrušies, un, kas noticis Nelas pilī pēc tam, to students nezināja.
Šai savdabīgajai «Iliādai» sekoja «Odiseja». Obrī pastāstīja Askānio par savu neveiksmīgo mēģinājumu iekļūt Šatlē, par sarunu ar Zervēzu, par to, kā viņa nosūdzēja savu mīļoto tiesnesim, par nopratināšanu un tiesu, kas
piesprieda viņam par Zervēzas goda laupīšanu divdesmit Parīzes sū, un beidzot par savu tikšanos ar Marmaņu, kad Zaks jau zaudēja cerības nokļūt cietumā, kā arī par visu to, kas bija noticis līdz tam brīdim, kad, izlauzies ar galvu cauri plānai zemes garozai, viņš iznāca kādā citā kamerā un lampas gaismā ieraudzīja savu draugu Askānio.
Pēc tam abi draugi vēlreiz apkampās un saskūpstījās.
— Bet tagad, — Žaks Obrī sacīja, — tici man, Askānio, mēs nedrīkstam zaudēt ne minūti.
— Vispirms parunāsim par Kolombu, — Askānio iebilda. — Kur viņa atrodas?
— Kolomba? Es neko par viņu nezinu; droši vien viņa atrodas pie hercogienes d'Etampas.
— Pie hercogienes d'Etampas? — Askānio iesaucās. — Pie savas sāncenses?
— Tātad tā ir patiesība, ka hercogiene tevi mīl?
Askānio pietvīka un nomurmināja kaut ko nesaprotamu.
— O, kas tev ko sarkti — Obrī iesaucās. — Velns pa- rāvisl Viņa taču ir hercogiene, paša karaļa favorīte! Ne jau katram uzsmaida šāda laime. Bet atgriezīsimies pie lietas.
— Jā, jā, — Askānio piekrita, — parunāsim par Kolombu.
— Nekā nebij, par Kolombu pietiks. Runāsim labāk par vēstuli.
— Par kādu vēstuli?
— Par to, kuru tev uzrakstīja hercogiene d'Etampa.
— Kas tev sacīja, ka man ir hercogienes vēstule?
— Benvenuto Čellīni.
— Bet kāpēc viņš tev to teica?
— Tāpēc, ka viņam vajadzīga šī vēstule, tāpēc, ka tā viņam vairāk nekā nepieciešama, tāpēc, ka es apņēmos sadabūt un nogādāt viņam šo vēstuli; tālab ari pastrādāju visus šos numurus, par kuriem tev nupat stāstīju.
— Bet ko Benvenuto grasās darīt ar šo vēstuli? — Askānio vaicāja. ^
— Kāda man daļa! Es neko nezinu un negribu zināt. Benvenuto sacīja: «Man vajadzīga šī vēstule.» Es viņam atbildēju: «Labi, es atnesīšu.» Es panācu, ka mani ietupināja cietumā, un tagad esmu šeit. Dod šurp vēstuli, es aizgādāšu to Benvenuto! Nu, kas ir?
Pēdējais jautājums tika teikts tādēļ, ka Askānio pēkšņi sadrūma.
— Mans nabaga Zak, — viņš sacīja, — bēdīgākais ir tas, ka tu esi velti pūlējies.
— Kā tad tā? — Obrī iesaucās. — Tev nav vēstules?
— Tā ir šeit, — Askānio atbildēja, pielikdams roku pie kamzoļa kabatas.