— Brīnišķīgi! Dod šurp, es nogādāšu to Benvenuto.
— Šī vēstule paliks pie manis, Zak.
— Kāpēc tā?
— Tāpēc, ka es nezinu, ko Benvenuto ar to darīs.
— Ar šīs vēstules palīdzību viņš grib tevi izglābt.
— Un, iespējams, pazudināt hercogieni d'Etampu. Nē, Obrī, es nekad nepazudināšu sievieti.
— Bet šī sieviete grib pazudināt tevi. Viņa tevi ienīst; nē, es kļūdījos, viņa tevi dievina.
— Un tu gribi, lai es viņai atmaksātu ar…
— Ticamāk gan, ka viņa tevi ienīst, jo tu taču 'Viņu nemīli; turklāt, kas cits to visu ievārījis, ja ne viņa?
— Ko tu gribi ar to sacīt?
— Tikai to, ka tevi arestēja un Kolombu aizveda pēc hercogienes pavēles.
— Kas tev to teica?
— Neviens. Bet kurš gan cits to būtu varējis izdarīt?
— Bet prevo? Bet grāfs d'Orbeks? Bet Marmaņš, kuram tu, kā pats atzinies, esi visu izstāstījis?
— Ak, Askānio, Askānio, — Zaks izmisis iesaucās, — tu pazudini sevi!
— Labāk lai es aizeju bojā nekā izdaru neģēlību!
— Kas tā par neģēlību, ja to grib darīt pats Benvenuto!
— Uzklausi mani, Zak, Askānio sacīja, — un nedusmojies uz mani par maniem vārdiem. Ja tavā vietā būtu Benvenuto un viņš pats man sacītu: «Hercogiene d'Etampa ir tavs ienaidnieks, viņa pavēlēja tevi apcietināt, viņa aizveda Kolombu un grib meiteni izprecināt pret viņas gribu; glābt Kolombu es varu vienīgi ar šīs vēstules palīdzību,» — tad es liktu Benvenuto apzvērēt, ka viņš nerādīs vēstuli karalim, un tikai pēc tam atdotu to viņam. Taču Benvenuto šeit nav, un es itin nemaz neesmu pārliecināts, ka mūsu nelaimē vainīga hercogiene. Turklāt pie tevis Vēstule nebūtu diez cik drošās rokās; piedod, Obrī, tu pats zini, ka esi vieglprātīgs.
— Zvēru tev, Askānio, ka vienā dienā esmu kļuvis vecāks par veseliem desmit gadiem!
— Tu vari vēstuli nozaudēt vai izmantot to neapdomīgi, lai arī tev būtu vislabākie nolūki; nē, Obrī, vēstulei jāpaliek pie manis.
— Apdomā labi, mīļais draugs! — Zaks Obrī iesaucās. — Benvenuto teica, ka šī vēstule ir tavs vienīgais glābiņš.
— Benvenuto pratīs mani izglābt arī bez vēstules, Zak; ne velti karalis apsolījis izpildīt jebkuru viņa lūgumu, kad būs pabeigta Jupitera statuja. Un, kad Bevenuto skrēja, saukdams: «Pie darba, ātrāk pie darba!» — viņš itin nemaz nedomāja šķirties no prāta, kā tu iedomājies, bet tikai stājās pie darba, lai mani glābtu.
— Ja nu Jupitera atliešana neizdodas? — Obrī vai- * cāja.
— Tas nemaz nav iespejams, — Askānio smaidīdams atbildēja.
— Stāsta gan, ka tā gadījies pat vislabākajiem franču metāllējējiem.
— Jūsu labākie metāllējēji salīdzinājumā ar Benvenuto ir nožēlojami mācekļi.
— Cik daudz laika prasīs statujas atliešana?
— Trīs dienas.
— Bet cik daudz laika vajadzēs, lai nogādātu statuju karaļa pilī?
— Vēl trīs dienas.
— Tātad vesela nedēļa! Un, ja nu šai nedēļā hercogiene piespiež Kolombu salaulāties ar grāfu d'Orbeku?
— Hercogienei d'Etampai nav nekādu tiesību izlemt Kolombas likteni. Kolomba tam nekad nepiekritīs.
— Pieņemsim, toties Kolombai jāpakļaujas prevo, kas ir viņas tēvs, jāpakļaujas Fransuā Pirmajam, kas ir viņas karalis; viņai būs jādara tas, ko pavēlēs prevo, ko pavēlēs karalis.
Askānio kļuva bāls kā audekls.
— Ja Benvenuto izdosies tevi atbrīvot tikai pēc nedēļas, kad Kolomba jau būs salaulāta ar citu, kam tev vairs brīvība?
Askānio ar roku norausa aukstos sviedrus, kas bija izspiedušies pēc Zaķa Obrī teiktajiem vārdiem, kamēr otra roka jau meklēja kabatā vērtīgo vēstuli; tomēr brīdī, kad Zaks bija gandrīz pārliecināts, ka Askānio pretestība salauzta, draugs spītīgi papurināja galvu, itin kā aizgai- ņādams prom visas šaubas.
— Nē! — viņš iesaucās. — Nē! Vēstuli es atdošu vienīgi savam skolotājam. Runāsim par ko citu.
Askānio pateica šos vārdus tādā balsī, kas skaidri apliecināja, ka censties viņu patlaban pierunāt būtu gluži veltīgi.
— Par citu mēs pagūsim izrunāties arī rīt, — Obrī atteica, acīmredzot pieņēmis kādu svarīgu lēmumu, — jo es, draudziņ, baidos, ka mums tomēr nāksies šeit kādu laiku uzkavēties. Turklāt pēc visiem dienas satraukumiem un nakts darba man nekaitētu mazliet atpūsties. Paliec šeit, bet es došos uz savu kameru. Ja vēlēsies mani redzēt, pasauc. Tikai neaizmirsti uzmest caurumam virsū paklāju, lai kāds neuziet mūsu eju. Ar labu nakti! Un, tā kā rīts gudrāks par vakaru, es ceru, ka rīt no rīta tu būsi prātīgāks nekā šodien.
Pateicis to, nevēlēdamies vairs neko dzirdēt, lai kā Askānio mēģināja draugu aizkavēt, Zaks Obrī ar galvu pa priekšu ielīda pazemes ejā un četrrāpus atgriezās savā kamerā. Askānio, paklausīdams Zaķa ieteikumam, tiklīdz studenta kājas bija nozudušas, atvilka kameras stūrī paklāju un pārsedza ar to caurumu. Visas pēdas, kas liecinātu par slepeno eju starp kamerām, tika iznīcinātas.
-Pēc tam, uzmetis kamzoli uz viena no krēsliem, vēl aizvien pagalam satraukts, Askānio atlaidās gultā un drīz vien aizmiga, jo fiziskais nogurums tomēr guva pārsvaru pār dvēseles mokām.
Turpretī Zaks Obrī, lai gan viņam ne mazāk kā Askānio bija vajadzīga atpūta, nesekoja drauga paraugam; apsēdies uz sola, viņš iegrima dziļās pārdomās, kas Zakam, kā lasītājs jau zina, bija visai neparasts stāvoklis, tālab uzreiz bija redzams, ka viņš risina kādu svarīgu problēmu.
Pavadījis pārdomās kādas piecpadsmit minūtes, students lēnām piecēlās un apņēmīgā solī, kā cilvēks, kas pārvarējis šaubas, devās uz slepeno eju un atkal ielīda tajā; aizrāpies līdz ejas otram galam un pacēlis ar galvu paklāju, Zaks ar prieku atskārta, ka Askānio nav pamodies, — tik klusi un uzmanīgi viņš bija veicis savu manevru.