Выбрать главу

Zakam Obrī tas vien bija vajadzīgs; jo piesardzīgi viņš izlīda no pazemes ejas, elpu aizturējis, piezagās pie krēsla, uz kura bija uzkārts Askānio kamzolis, un, neat­raudams skatienu no aizmigušā, izvilka no kabatas vēs­tuli, kas bija tik ļoti vajadzīga Benvenuto; pēc tam viņš izņēma vēstuli no aploksnes un ielika tās vietā Zervēzas zīmīti, kas bija salocīta tāpat kā hercogienes vēstule, pārliecināts, ka Askānio, ja vien neiedomāsies vēstuli pārlasīt, nemaz nepamanīs, ka daiļās Annas d'Eiiī dāvi­nājums vairs neatrodas savā vietā.

Pēc tam Zaks Obrī tikpat klusi aizgāja līdz kameras stūrim, pacēla paklāju un atkal ieslīdēja alā, nozuzdams gluži kā spoks operteātra gremdētavā.

Bija arī pēdējais laiks, jo tai pašā brīdī, kad Zaks sa­sniedza savu kameru, viņš izdzirdēja, ka blakus kamerā nočīkst durvis un Askānio iekliedzas kā cilvēks, kas pēkšņi uzmodināts no miega:

—    Kas tur nāk?

—     Nebaidies, — atbildēja maiga balss, — tā esmu es, jūsu draugs.

Askānio, kas gulēja, kā mēs jau sacījām, novilcis tikai kamzoli, izdzirdis, šķiet, pazīstamu balsi, piecēlās sēdus un lampas nespodrajā gaismā ieraudzīja sievieti, kuras seju slēpa plīvurs. Sieviete lēnām piegāja pie gultas un pacēla plīvuru. Askānio nebija maldījies, tā bija herco­giene d'Etampa.

XXXV

GRIZETES VĒSTULE, JA TO SADEDZINA, DOD TIKPAT DAUDZ UGUNS UN PELNU KĀ HERCOGIENES VĒSTULE

Daiļās Annas d'Eiiī izteiksmīgā seja pauda tik patiesas skumjas un līdzcietību, ka Askānio jutās aizkustināts un, iekāms hercogiene bija bildusi kādu vārdu, nosprieda, ka viņa nav vainīga nelaimē, kas uzbrukusi viņam un Kolombai.

—     Tad redz, kur mēs tiekamies, Askānio! — herco­giene d'Etampa iesaucās savā melodiskajā balsī. — Es gribēju dāvināt jums pilis, bet atrodu jūs tumšā cietumā.

—     Ak, kundze! — jauneklis atbildēja. — Tātad jūs tie­šām neesat vainojama mūsu nelaimē?

—     Kā jūs varējāt jel bridi turēt mani aizdomās, As­kānio? — hercogiene sacīja — Tagad es saprotu, kāpēc jūs ienīstat mani, un man atliek vienīgi skumt par to, ka mani nav sapratis cilvēks, kuru es tik labi saprotu.

—    Nē, kundze, es neturēju jūs aizdomās, — Askānio attrauca. — Tiesa, man sacīja, ka jūs esat pie visa vai­nīga, bet es tam nenoticēju!

—     Un labi darījāt, Askānio! Jūs nemīlat mani, es zinu, taču esmu laimīga arī par to, ka naids nav darījis jūs aklu. Jums taisnība, Askānio, es ne vien neesmu darījusi jums jaunu, bet arī neko nezināju. Pie visa vainīgs me­sers d'Esturvils: viņš nezin kā atklāja Kolombas paslēp­tuvi, izstāstīja visu karalim un panāca, ka viņam atdeva atpakaļ meitu, bet jūs arestēja.

—    Tātad Kolomba ir pie tēva? — Askānio noprasīja.

—    Nē, — hercogiene atbildēja, — Kolomba ir pie manis.

—    Pie jums, kundze? — jauneklis iesaucās. — Kāpēc pie jums?

—    Viņa ir tik skaista, Askānio, — hercogiene klusi sacīja. — Tagad es saprotu, kāpēc jūs izraudzījāties tieši viņu un nekad neiemīlēsiet citu sievieti pat tad, ja viņa noliks pie jūsu kājām visbagātāko hercogisti.

—    Es mīlu Kolombu, kundze, — Askānio atbildēja, — un jūs gan zināt, ka mīlestība ir debesu dāvana, tā ir vērtīgāka par visiem zemes labumiem.

—    Jā, Askānio, jūs mīlat viņu vairāk par visu pasaulē. Es cerēju, ka tā ir parasta aizraušanās, kas ātri pāries. Es kļūdījos. Tagad es skaidri redzu, — hercogiene nopūz­damās piebilda, — ka censties jūs izšķirt nozīmētu pre­toties dieva gribai.

—    Ak, kundze! — Askānio iesaucās, salikdams rokas kā lūgšanā. — Dievs dāvājis jums varu, lai savienotu mūs. Tad esiet cēla un augstsirdīga līdz galam, kundze, palīdziet diviem nabaga bērniem atrast savu laimi, un viņi jūs mīlēs un pateiksies jums līdz mūža galam!

—    Labi! — hercogiene atbildēja. — Es esmu uzveikta, Askānio, es esmu ar mieru sargāt un aizstāvēt jūs; bet — ak vai! — iespējams, ka tagad tas ir par vēlu.

_— Par vēlu? Ko jūs gribat ar to sacīt, kundze? — As­kānio iesaucās.

—     Iespējams, ka šai pašā brīdī, Askānio, es stāvu bez­dibeņa malā.

—    Bezdibeņa malā? Kāpēc?

—    Aiz mīlestības pret jums, Askānio.

—    Aiz mīlestības pret mani? Jūs ejat bojā tāpēc, ka iemīlējāt mani?

—    Jā, es eju bojā jūsu dēļ, eju bojā tāpēc, ka rak­stīju jums.

—    Kā tā? Es neko nesaprotu, kundze.

—    Vai tiešām jūs nesaprotat, ka, saņēmis karaļa at­ļauju, prevo pavēlēs pārmeklēt visu Nelas pili? Vai tie­šām jūs nesaprotat, ka visrūpīgāk pārmeklēs jūsu istabu, jo viņam jāatrod pierādījumi, kas apliecinātu jūsu mī­lestību pret Kolombu!

—    Un kas par to! — Askānio nepacietīgi vaicaja.

—     Kā — kas? — hercogiene turpināja. — Ja jūsu is­tabā atradīs vēstuli, kuru es uzrakstīju neprāta brīdī, ja pazīs manu rokrakstu, ja atdos vēstuli karalim un karalis uzzinās, ka es jūs mīlu, ka jūsu dēļ esmu gatava viņu piekrāpt, tad manai varai beigas! Saprotiet taču, ka tad es vairs nevarēšu palīdzēt nedz jums, nedz Kolombai! Vai beidzot jūs saprotat, kādēļ es stāvu bezdibeņa malā?

—    O, kundze, nomierinieties! — Askānio attrauca. — Jums nekas nedraud, jūsu vēstule ir pie manis, es no tās nešķiros.

Hercogiene atviegloti nopūtās, un viņas satrauktā seja uzreiz kļuva priecīga.

—    Jūs nešķiraties no tās? — viņa iesaucās. — Jūs ne­kad nešķiraties no tās? Tad sakiet, Askānio, — kādām jūtām lai esmu pateicīga, ka šī vēstule atrodas pie jums?

—    Saprātam, kundze, — Askānio nomurmināja.

—    Tikai saprātam! Tad atkal esmu kļūdījusies. Ak dievs, ak dievs! Jau sen bija laiks pārliecināties, aptvert! Tātad jāpateicas saprātam? Jo labāk! — viņa piebilda, izlikda­mās, ka pārvarējusi savas jūtas. — Bet, ja runājam par saprātu, tad sakiet man, Askānio, — vai tiešām jūs uzska- N tāt, ka ir saprātīgi glabāt vēstuli cietuma kamerā, zinot, ka kuru katru brīdi jūs var pārmeklēt un atņemt vēstuli ar varu; vai tiešām ir saprātīgi pakļaut briesmām vienīgo cilvēku, kas spēj palīdzēt jums un Kolombai?