"— Es nezinu, kundze, — Askānio atbildēja, un viņa maigajā balsī jautās skumjas, kādas izjūt sirdsskaidri cilvēki, kad viņi spiesti par kaut ko šaubīties, — es nezinu, vai patiesi vai tikai vārdos jūs gribat glābt mani un Kolombu; varbūt jūs atvedusi šurp vienīgi vēlēšanās dabūt atpakaļ vēstuli, kura, kā jūs pati teicāt, var jūs pazudināt; un beidzot es nezinu., vai, dabūjusi šo vēstuli, jūs
nepār vārtīsieties no drauga, kā jūs pati sevi dēvējat, par mūsu ienaidnieku; toties es labi zinu, kundze, ka tā ir jūsu vēstule un jums ir tiesības to pieprasīt, turpretī mans pienākums ir atdot to jums atpakaļ.
Askānio piecēlās, piegāja pie krēsla, uz kura bija uzmests viņa kamzolis, pameklēja kabatā un izvilka vēstuli, kuru hercogiene tūdaļ pazina pēc aploksnes.
— Te ir, kundze, tā zīmīte, ko jūs tik ļoti kārojat, — viņš sacīja. — Man tā nav vajadzīga, bet jums tā varētu nodarīt ļaunu. Ņemiet to, saplēsiet, iznīciniet. Es esmu izpildījis savu pienākumu; jūs varat rīkoties, kā jums labpatikas.
— Ak, Askānio, jums ir cēla sirds! — hercogiene iesaucās ar neviltotu vaļsirdību, kas dažbrīd piemīt pat vis- samaitātākiem cilvēkiem.
— Piesargieties, kundze, kāds nāk! — Askānio ieteicās.
— Jums taisnība, — hercogiene atbildēja.
Un, tā kā soļi tiešām tuvojās, viņa steidzīgi piegrūda vēstuli pie gaismekļa liesmas, kas vienā mirklī apņēma papīru. Un tikai pēc tam, kad uguns pieskārās hercogienes pirkstiem, viņa aizmeta sadedzinātās vēstules atliekas; papīra plēnes kādu brīdi lidinājās gaisā, līdz, pieskārušās grīdai, sabirza pelnos; taču pat pelnus hercogiene piemina ar kāju.
Šai brīdī cietuma kamerā ienāca prevo.
— Mani brīdināja, ka jūs esat šeit, kundze, — viņš sacīja, bažīgi raudzīdamies gan uz hercogieni d'Etampu, gan uz Askānio, — un es nokāpu lejā, lai uzzinātu, vai jums nav kas vajadzīgs. Es un mani cilvēki ir jūsu rīcībā.
— Nē, mesēr, — hercogiene d'Etampa atbildēja, nejaudādama noslēpt milzīgo prieku, kas atspoguļojās viņas sejā. — Nē, paldies, bet es no sirds esmu jums pateicīga par vēlēšanos man palīdzēt; es atnācu vienīgi tāpēc, lai izjautātu šo jauno cilvēku, kuru jūs esat apcietinājis, un pārliecinātos, vai viņš patiešām ir tik ļoti vainīgs, kā man stāstīja.
— Nu, un kādu iespaidu viņš atstāja uz jums, kundze? — prevo jautāja balsī, kurā bija jaušama viegla ironija.
— Manuprāt, Askānio ir mazāk vainīgs, nekā es domāju. Tādēļ es lūdzu jūs, meser, būt pret viņu uzmanīgākam. Vispirms nabaga jauneklim jāmitinās visai drūmās telpās. Vai jūs nevarētu ierādīt viņam kādu pieklājīgāku istabu?
— Rīt pat pārcelšu viņu uz citu kameru, kundze, jo jūsu vēlēšanās, kā jūs zināt, man ir likums. Vai jums nav vēl kādi rīkojumi? Vai nevēlaties turpināt nopratināšanu?
— Nē, meser, es uzzināju visu, ko vēlējos, — hercogiene atbildēja.
Pateikusi šos vārdus, viņa izgāja no kameras, uzmezdama Askānio maigu, pateicības pilnu skatienu.
Prevo sekoja hercogienei, aizslēgdams aiz sevis kameras durvis.
— Velns parāvis! — nomurmināja Zaks Obrī, kas nebija palaidis garām ne vārda no šīs sarunas. — Lūk, ko nozīmē pagūt laikā!
Patiešām, tikko atguvis samaņu, Marmaņs vispirms bija licis paziņot hercogienei to, ka ir smagi, iespējams, pat nāvīgi ievainots un pirms nāves grib uzticēt viņai svarīgu noslēpumu. Hercogiene d'Etampa bija nekavējoties ieradusies pie viņa. Marmaņs izstāstīja hercogienei, ka uz ielas viņam uzbrucis kāds students, vārdā Zaks Obrī, kurš par katru cenu gribējis iekļūt Šatlē, lai sastaptos ar Askānio un dabūtu no viņa kaut kādu vēstuli, kas vajadzīga Čellīni.
Izdzirdusi to, hercogiene uzreiz saprata, par kādu vēstuli ir runa, un, lai gan bija krietni pāri pusnaktij, viņa steidzās uz Šatlē, nolādēdama savu kaislīgo dabu, kas bija viņai likusi rīkoties tik vieglprātīgi. Ieradusies cietumā, viņa notēloja Askānio kamerā jau aprakstīto komēdiju, uzskatīdama, ka visu jo veikli nokārtojusi, lai gan mēs zinām, ka Askānio nepavisam netika piemuļķots.
Zaks Obrī patiešām bija paguvis iejaukties īstajā brīdī.
Tomēr padarīta bija tikai puse darāmā, pats grūtākais vēl bija priekšā. Vērtīgā vēstule, ko students nupat bija paglābis no iznīcības, atradās viņa rokās, tomēr savu īsto vērtību tā varēja iegūt vienīgi Čellīni rokās.
Zaks Obrī pats atradās cietumā un droši vien uz ilgu laiku, jo, kā bija uzzinājis no sava priekšgājēja, cilvēkam, kas nokļuvis Šatlē, nemaz nav tik viegli izkļūt no tā laukā. Tādējādi viņš, gluži kā gailis, kurš atradis pērli, nezināja, ko iesākt ar savu dārgumu.
Izlauzties no cietuma ar varu nebija ko domāt. Protams, Zaks varēja ar dunci nogalināt cietumsargu, kas nesa viņam ēdienu, atņemt viņam atslēgas un apģērbu; taču, nemaz jau nerunājot par to, ka šādi ārkārtēji līdzekļi godīgajam studentam nebija pa prātam, jāteic, ka viņš turklāt neuzskatīja tos par pietiekami drošiem. Visticamākais, ka viņu tūdaļ saņems ciet, pārmeklēs, atradīs vēstuli un iespundēs atpakaļ kamerā.
Neko nelīdzētu arī veiklība. Kamera atradās astoņas vai desmit pēdas no zemes virsmas, lodziņš, pa kuru no augšas iespīdēja vāra gaisma, bija aizrestots ar resniem dzelzs stieņiem. Būtu vajadzīgi mēneši, lai pārvīlētu kaut vienu no šiem stieņiem, un nav arī zināms, kas sagaidītu bēgli aiz loga restēm. Varbūt viņš nokļūtu cietuma pagalmā, kuru no visām pusēm apņem nepārkāpjams mūris, un viņu tur atrastu jau nākamajā rītā.
Varētu mēģināt kādu uzpirkt, taču, pēc tam kad bija samaksāta soda nauda, ko viņam piesprieda tiesnesis, novērtēdams Zervēzas godu par divdesmit Parīzes sū, ieslodzītā kabatā vairs bija palikuši tikai desmit sū — acīm redzami nepietiekama summa, lai uzpirktu pat visnabadzīgāko cietumsargu visdraņķīgākā cietumā, bet piedāvāt šo summu karaļa cietokšņa sargam būtu vairāk , nekā nepieklājīgi.