Vārdu sakot, esam spiesti atzīt, ka Zaks Obrī bija nonācis pagalam grūtā stāvoklī.
Laiku pa laikam viņam iešāvās prātā, kā varētu izkļūt laukā no cietuma, bet šāds solis, bez šaubām, bija saistīts ar smagām sekām, jo, tiklīdz šī doma atgriezās, neatlaidīga kā visas lieliskas domas, Zaķa seja tūdaļ apmācās un nabaga jauneklis izdvesa smagas nopūtas, kas liecināja par negantu iekšējo cīņu.
Šī dvēseles cīņa bija tik spīva un ilgstoša, ka Zakš visu nakti neaizdarīja acu: viņš soļoja šurpu turpu pa kameru, apsēdās un atkal pietrūkās kājās. Tā bija pirmā nakts, ko students pavadīja dziļās pārdomās; līdz šim Zaks nebija gulējis naktīs vienīgi tais gadījumos, kad bija jādzer, jāspēlē vai jāmīl.
Pret rītu cīņa, šķiet, mazliet pierima, acīmredzot vienam no pretspēkiem gūstot uzvaru, jo Zaks Obrī izdvesa vēl žēlabaināku nopūtu nekā visas iepriekšējās un iemetās gultā kā cilvēks, kura spēki galīgi izsīkuši.
Tiklīdz viņš bija apgūlies, kāpnēs atskanēja soļi. Tie tuvojās, noskrapstēja atslēga, noklaudzēja aizšaujamais, durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās divi likuma
kalpi: viens no viņiem bija tiesnesis, otrs — viņa sekretārs.
Nepatīkamo iespaidu, ko izraisīja šis apciemojums, izgaisināja prieks, kādu Zaks izjuta, redzot savus vecos paziņas.
— A, tas esat jūs, jaunais cilvēk! — tiesnesis iesaucās, pazīdams Zaķu Obrī. — Un tomēr jums izdevās nokļūt Šatlē. Nudien, esat veikls zellis! Pavedat nevainīgas meitenes un sadurat jaunus senjorus! Piesargieties! Šoreiz ar divdesmit sū jūs netiksiet cauri, velns parāvis! Augstmaņa dzīvība maksā dārgāk nekā grizetes gods.
Lai arī cik bargi bija tiesneša vārdi, taču tonis, kādā tie tika izteikti, ieslodzīto mazliet uzmundrināja. Šķita, ka no tik jautra cilvēka, kura rokās Zakam laimējās nokļūt, nevarēja gaidīt neko sliktu. Toties gluži citādu iespaidu atstāja sekretārs, kurš pēc katra tiesneša vārda draudīgi māja ar galvu. Zaks Obrī pirmo reizi redzēja šos abus vīrus tik cieši blakus, un, lai cik loti jaunekli nomāca paša neapskaužamais stāvoklis, viņš neviļus nodevās filozofiskām pārdomām par likteņa dīvainībām, kuras reizēm joka pēc saved kopā divus cilvēkus ar pilnīgi pretējiem raksturiem un izskatu.
Sākās nopratināšana. Zaks Obrī neko neslēpa; viņš pastāstīja, ka, sazīmējis Marmaņā muižnieku, kas vairākkārt viņu tika piekrāpis, viņš izrāvis zobenu pāžam un izsaucis vikontu uz dueli. Marmaņs pieņēmis izaicinājumu, un viņi sākuši cīnīties; pēc tam vikonts nokritis. Bet, kas noticis tālāk, to Zaks nezinot.
— Jūs nezināt, kas notika tālāk? Nezināt, kas notika tālāk? — tiesnesis rūca, diktēdams sekretāram nopratināšanas protokolu. — Velns parāvis! Manuprāt, jau ar to vien, ko jūs pastāstījāt, pilnīgi pietiek, lai jūsu lieta būtu skaidrāka par skaidru, vēl jo vairāk tāpēc, ka vikonts de Marmaņs ir viens no hercogienes d'Etampas favorītiem. Viņa pati iesniegusi apsūdzību pret jums, jaunais varoni.
— Piķis un zēvele! — students iesaucās, sākdams uztraukties. — Bet sakiet, tiesneša kungs, — vai mana lieta tiešām ir tik bezcerīga, kā jūs sakāt?
— Vēl ļaunāk, mans dārgais draugs, vēl ļaunāk! Es neesmu paradis iebiedēt savus klientus. Tomēr šoreiz brīdinu jūs, ja gadījumā jūs gribēsiet atstāt kādus novēlējumus …
— Novēlējumus! — students iesaucās. — Bet sakiet, bet sakiet, tiesneša kungs, — vai jums ir kāds pamats domāt, ka man kas draud?
— Protams, — tiesnesis atbildēja, — protams. Jūs uzmācaties uz ielas muižniekam, izsaucat viņu uz divkauju, izdurat viņam cauri zobenu un pēc tam vēl jautājat, vai jums kas draud! Jā, mans dārgais draugs, jums draud briesmas, pat ļoti lielas briesmas.
— Bet divkaujas notiek katru dienu, un es nekad neesmu dzirdējis, ka cilvēkus par to tiesātu.
— Jums taisnība, mans jaunais draugs, taču tās notiek vienīgi tais gadījumos, kad abi 'pretinieki ir muižnieki. O! Ja divi muižnieki par katru cenu grib aizraidīt viens otru uz viņpasauli, tad galu galā tā ir viņu darīšana un karalis šeit neiejaucas; turpretī, ja kādā jaukā dienā zemāko kārtu cilvēkiem ienāktu prātā pamēroties spēkiem ar muižniekiem — bet zemāko kārtu cilvēku ir daudzkārt vairāk nekā muižnieku, — tad drīz vien šai pasaulē nepaliktu neviena muižnieka un tas patiesi būtu jānožēlo.
— Bet kā jūs domājat, cik dienas varētu ilgt tiesas process?
— Piecas vai sešas dienas.
— Kā! — Žaks Obrī iesaucās. — Tikai piecas vai sešas dienas?!
— Protams, lieta pilnīgi skaidra: cilvēks nogalināts, jūs atzīstaties, ka esat slepkava, un tiesa pieņem taisnīgu lēmumu. Taču, — tiesnesis turpināja vēl labsirdīgāk,
— ja divas trīs liekas dienas jums sagādātu patikšanu …
— Un kā vel! — Žaks iesaucās.
— Labi, mēs paildzināsim izmeklēšanu un iegūsim tā divas trīs dienas. Jūs esat simpātisks zellis, un galu galā man gribētos kaut ko izdarīt jūsu labā.
— Pateicos, — students noteica.
— Bet tagad, — tiesnesis pieceldamies turpināja,
— vai jums nav kāda vēlēšanās?
— Vai nevarētu ataicināt garīdznieku?
— Protams, jums ir tiesības uz to.
— Tādā gadījumā, tiesneša kungs, pasakiet, lai garīdznieks ierodas pie manis.
— Es noteikti izpildīšu jūsu lūgumu, mans jaunais draugs. Un nepieminiet mani ar ļaunu.
— Par ko tad? Gluži otrādi, esmu jums bezgala pateicīgs.