— Studenta kungs, — pieiedams pie Zaķa Obrī, sekretārs sacīja klusā balsī, — vai jūs nevarētu izdarīt man kādu pakalpojumu?
— Labprāt, — Žaks atbildēja. — Ko jūs vēlētos?
— Jums droši vien ir draugi un radinieki, kuriem jūs novēlēsiet savas mantas?
— Draugi? Man ir tikai viens vienīgs draugs, bet arī viņš, tāpat kā es, atrodas cietumā. Kas attiecas uz radiniekiem, tad man ir tikai brālēni un tie paši trešajā augumā. Tāpēc sakiet droši, sekretāra kungs, sakiet droši.
— Cienītais kungs, es esmu nabadzīgs cilvēks, un man ir pieci bērni.
— Lieliski.
— Redziet, man allaž neveicas, lai gan es pildu savus pienākumus godīgi un kārtīgi. Visi mani amata brāļi aizsteigušies man priekšā.
— Kāpēc tad?
— Kāpēc? Tur jau tas suns aprakts. Es jums tūlīt pateikšu, kāpēc.
— Sakiet!
— Tāpēc, ka viņiem laimējas.
— A!
— Bet kāpēc viņiem laimējas?
— Tieši to es gribēju jums vaicāt, sekretāra kungs.
— Tad es jums to pateikšu, studenta kungs.
— Esiet tik laipns.
— Viņiem laimējas tāpēc… — sekretārs sacīja vēl klusākā balsī. — Viņiem laimējas tāpēc, ka viņiem kabatā ir pakārta cilvēka virves gabals. Sapratāt?
— Nē.
— Jūs neesat visai apķērīgs. Jūs rakstīsiet testamentu, vai ne?
— Testamentu? Kāpēc?
— Kā lai jums to pasaka. Nu tāpēc, lai jūsu mantiniekiem jūsu dēļ nebūtu jātiesājas. Tad pieminiet savā testamentā Marku Bonifāciju Grimuano, krimināltiesas sekretāru, un novēliet, lai bende iedotu viņam gabaliņu no jūsu virves.
— A, — Zaks noteica aizžņaugtā balsī. — Tagad es saprotu.
— Jūs izpildīsiet manu lūgumu?
— Kāpēc ne.
— Tikai neaizmirstiet, jaunais cilvēk. Man jau daudzi
bija solījuši, taču cits nomira bez testamenta, cits nepareizi ierakstīja manu vārdu — Marks Bonifācijs Grimuano; tam piekasījās un novēlējumu atzina par nederīgu; un, beidzot, dažs labs, lai arī bija īsts noziedznieks, panāca apžēlošanu, beigdams savu dzīvi tik un tā pie karātavām kādā citā pusē; es biju jau gluži izmisis, kad pēkšņi pie mums nokļuvāt jūs.
— Labi, labi, sekretāra kungs, — Zaks sacīja, — šoreiz varat būt mierīgs: ja mani pakārs, virve būs jūsu.
— Jūs pakārs, cienītais kungs, noteikti pakārs, varat nešāubītiesl
— Grimuanol Vai jūs drīz beigsiet? — tiesnesis pasauca.
— Tūlīt eju, tiesneša kungs, tūlīt eju. Tātad, norunāts, studenta kungs?
— Norunāts.
— Goda vārds?
— Studenta goda vārds.
— Kā rādās, — sekretārs aiziedams murmināja, — šoreiz es savu esmu panācis. Ātrāk jāpaziņo prieka vēsts sievai un bērniem.
Un viņš devās līdzi tiesnesim, kurš iedams labsirdīgi strostēja sekretāru par ilgo kavēšanos.
XXXVI
PAR TO, KA ISTS DRAUGS SPĒJĪGS NEST PAT TADU UPURI KA LAULĪBAS
Palicis viens, Zaks Obrī iegrima vēl dziļākās pārdomās nekā iepriekš, par ko, atklāti sakot, visvairāk bija jāpateicas viņa sarunai ar tiesnesi. Taču tūlīt piebildīsim — ja vien mēs varētu lasīt viņa domas, tad pārliecinātos, ka galveno vietu tajās ieņem Askānio un Kolomba, kuru liktenis bija atkarīgs no vēstules, kas atradās viņa rokās, jo Zaks bija norūpējies par savu draugu daudz vairāk nekā pats par sevi, apzinādamies, ka viņam vēl ir diezgan laika, lai pievērstos savam liktenim.
Viņš domāja jau kādu pusstundu, kad pēkšņi durvis atkal atvērās un uz sliekšņa parādījās cietumsargs.
— Vai jūs saucāt garīdznieku? — viņš pikti noprasīja.
— Jā, es, — Zaks atbildēja.
— Lai nelabais mani parauj, bet man trūkst saprašanas, kāpēc visiem vajadzīgs šis nolādētais mūks! — cietumsargs burkšķēja. — Nedod man, nabagam, ne elpu atvilkt. — Un, pagājis malā, lai palaistu garām garīdznieku, viņš piebilda: — Nāciet, svēto tēv, tikai dariet savu darāmo ātri!
Aizvien vēl rūkdams pie sevis, cietumsargs aizslēdza durvis, un garīdznieks palika divatā ar ieslodzīto.
— Jūs saucāt mani, mans dēls? — garīdznieks vaicāja.
— Jā, svēto tēv, saucu, — students atbildēja.
— Jūs vēlaties izsūdzēt grēkus?
— Ne gluži, es tikai gribēju aprunāties ar jums par sirdsapziņas lietām.
— Runājiet, mans dēls, — garīdznieks atbildēja, apsēzdamies uz. sola. — Ja vien manas trūcīgās zināšanas ļaus dot jums …
— Jūs uzminējāt, man vajadzīgs padoms, svēto tēv.
— Es klausos.
— Es esmu liels grēcinieks, svēto tēv, — Zaks sacīja.
— Ak vai, mans dēls, laimīgs ir tas, kas kaut vai apzinās savu grēcīgumu!
— Es esmu ne vien liels grēcinieks, svēto tēv, bet esmu iegrūdis grēkā arī citus cilvēkus.
— Un vai jūs nevarētu izpirkt šo savu vainu?
— Es ceru, svēto tēv, es ceru. Es ierāvu sev līdz netiklības atvarā nevainīgu meiteni.
— Jūs pavedāt viņu?
— Pavedu, jā, svēto tēv, tieši tā, pavedu.
— Un jūs gribat vērst par labu viņai nodarīto ļaunumu? .
— Vismaz man ir tāda vēlēšanās, svēto tēv.
— Ir tikai viens ceļš, kā to izdarīt.
— Es zinu, svēto tēv, tādēļ arī nevarēju tik ilgi izšķirties. Ja būtu divi ceļi, es, protams, izvēlētos otru.
— Tātad jūs gribat apprecēt viņu?
— Nesteidzieties, svēto tēv. Es sacīšu taisnību: es negribu precēties, es tikai pakļaujos nepieciešamībai.
— Būtu labāk, ja jūs vadītu tīrākas, svētākas jūtas.
— Ko lai dara, svēto tēv, daļa cilvēku radīti laulības dzīvei, turpretī citi — vecpuiša dzīvei. Mans aicinājums ir dzīvot bezlaulībā, un zvēru, ka vienīgi tīra nejaušība mani spiež …