— Labi, mans dels, un ziniet — jo atrak jūs atgriezī- sieties uz tikumības ceļa, jo svētīgāk tas būs.
— Bet cik ātri to varētu izdarīt? — Obrī apvaicājās.
— Tā kā tās ir laulības in extremis\ var rēķināties ar dažiem atvieglojumiem, un es domāju, ka jau parīt…
— Ja jau parīt, tad parīt, — Zaks nopūtās.
— Bet jaunava?
— Ko — jaunava?
— Vai viņa piekrīt?
— Kam piekrīt?
— Nākt pie jums par sievu.
— Velns parāvis! Vai viņa piekrīt? Viņa būs sajūsmināta! Ne jau katru dienu viņai gadās šāds priekšlikums.
— Tātad nav nekādu šķēršļu?
— Nekādu.
— Bet jūsu vecāki?
— Man vecāku nav.
— Un viņas vecāki?
— Nav zināmi.
— Kā viņu sauc?
— Zervēza Pereta Popīno.
— Vai vēlaties, lai es pats nodotu viņai šo vēsti?
— Ja jūs uzņemtos šo pienākumu, svēto tēv, es būtu jums gaužām pateicīgs.
— Šodien pat darīšu to viņai zināmu.
— Bet sakiet, svēto tēv, — vai jūs nevarētu nodot viņai vēstuli?
— Nē, mans dēls, mēs, cietuma garīdznieki, esam devuši zvērestu nekādus sūtījumus no ieslodzītajiem nepieņemt, kamēr viņi dzīvi. Pēc nāves, laipni lūdzu, ko vien vēlaties.
— Paldies, tam vairs nebūs nozīmes; apmierināsimies ar laulībām, — Obrī nočukstēja.
— Vai nekas cits jums nav man sakāms?
— Nekas, ja nu vienīgi jums rastos kādas grūtības, lai izpildītu manu lūgumu, tad varat atsaukties uz pašas Zervēzas Peretas Popīno sūdzību, kas atrodas pie tiesneša kunga.
— Vai jūs esat ar mieru, lai es nokārtotu visu divās dienās? — jautāja garīdznieks, kuram šķita, ka Zaks izturas pret gaidāmajām laulībām pārāk vienaldzīgi un sper šādu soli vienīgi nepieciešamības dēļ.
— Divās dienās …
— Tādā kārtā jūs ātrāk atdosiet jaunavai atpakaļ godu, ko esat viņai laupījis.
— Lai notiek, — Zaks noteica, izdvesdams jo dziļu nopūtu.
— Ļoti labi, mans dēls! — garīdznieks jutās iepriecināts. — Jo smagāks upuris, jo tīkamāks tas dievam.
— Piķis un zēvele! Šoreiz dievs man būs ļoti pateicīgs! — students iesaucās. — Ejiet, svēto tēv, ejiet!
Patiešām, šo lēmumu Zaks Obrī bija pieņēmis tikai pēc nežēlīgas iekšējās cīņas; viņš jau bija sacījis Zervēzai, ka viņam ir iedzimta netīksme pret laulību, un vienīgi draudzība pret Askānio, vienīgi apziņa, ka viņš ir vainīgs sava drauga nelaimē, piespieda viņu nest šādu upuri, kas, pēc viņa domām, bija antīko varoņu cienīgs.
Lasītājs var jautāt, kāds gan sakars Zaķa un Zervēzas laulībām ar Askānio un Kolombas laimi, kādā veidā Obrī laulības var glābt viņa draugu.
Uz šo jautājumu lasītājam tad varētu atbildēt, ka viņš nav pietiekami attapīgs. Tiesa, lasītājs savukārt varētu iebilst, ka viņa loma to nemaz neprasa.
Tālab neatliek nekas cits kā izlasīt šo nodaļu līdz beigām, lai gan lasītājs varētu tikt no šā pienākuma vaļā, ja viņam būtu asāks prāts.
Pēc tam kad garīdznieks bija aizgājis, Zaks Obrī, apzinādamies, ka atkāpties ir par vēlu, nomierinājās; tā notiek pēc jebkura, pat visnepatīkamākā lēmuma: iekšējās cīņas nogurdinātais prāts atpūšas, satrauktā sirds no- rimstas.
Zaks Obrī atpūtās un pat iesnaudās uz mirkli. Kad Askānio kamerā atskanēja kaut kāds troksnis, viņš nosprieda, ka draugam atnestas brokastis un vairākas stundas nav jābaidās, ka varētu ierasties cietumsargs. Nogaidījis vēl kādu brīdi un pārliecinājies, ka visapkārt valda pilnīgs klusums, Zaks ielīda pazemes ejā, aizrāpās līdz ejas otram galam un pacēla kā parasti ar galvu paklāju.
Askānio kamerā valdīja pilnīga tumsa.
Zaks pusbalsī pasauca draugu; neviens neatsaucās: kamera bija tukša.
Sākumā students izjuta prieku. Askānio ir atbrīvots, un, ja Askānio ir atbrīvots, tad viņam, Zakam Obrī, nemaz nevajadzēs … Taču viņš tūdaļ atcerējās, ka hercogiene d'Etampa vakar bija vēlējusi ierādīt Askānio ērtāku kameru; droši vien nupat dzirdētais troksnis bija saistīts ar to, ka viņa draugs pārvests uz citu telpu.
Cerību stars, kas ielīksmoja nabaga studenta sirdi, uzplaiksnīja kā žilbinošs zibens un pazuda.
Zaks Obrī nolaida paklāju un, kāpdamies atpakaļ, atgriezās savā kamerā. Viņam bija laupīts pēdējais mierinājums, jo nebija vairs iespējams satikties ar draugu, kura dēļ viņš sevi upurēja.
Neatlika nekas cits kā atkal nodoties pārdomām. Bet Zaks Obrī jau bija tik daudz domājis un domāšana bija novedusi pie tik bēdīgām sekām, ka viņš nosprieda labāk doties pie miera.
. Students atlaidās gultā un, par spīti nemieram, kas viņu tirdīja, ieslīga dziļā mierā, jo vairākas dienas tikpat kā nebija gulējis.
Zaks sapņoja, ka viņam piespriests nāves sods un viņš ir pakārts, taču bende bija slikti ieziepējis virvi un tā pārtrūka; Zaks bija dzīvs, bet viņu tomēr apbedīja. Sapnī viņš jau kodīja sev rokas, kā to parasti dara dzīvi apraktie, bet drīz ieradās kārnais sekietārs, kas gribēja dabūt apsolīto virves gabalu, un, atracis kapu, atdeva viņam dzīvību un brīvību.
Ak vai, tas bija tikai sapnis! Atdarījis acis, students atkal atradās nebrīvē un atcerējās nāves sodu, kas viņam draudēja.
Vakars, nakts un visa nākamā diena pagāja klusi un mierīgi, kamerā ieradās vienīgi cietumsargs. Zaks mēģināja viņu iztaujāt, bet no burkšķētāja nebija iespējams izvilināt ne vārda.
Nakts vidū, kad Zaks Obrī gulēja ciešā miegā, viņš izdzirda iečīkstamies durvis un tai pašā mirklī pamodās. Lai cik cieši būtu aizmidzis ieslodzītais, durvju čīkstēšana viņu noteikti uzmodina.