Students piecēlās sēdus savā guļvietā.
— Celieties augšā un saģērbieties! — atskanēja cietumsarga rupjā balss.
Cietumsargam aiz muguras lāpas gaismā mirguļoja divu prevo sardzes vīru āvas.
Pavēli atkārtot nebija vajadzības; Zaks Obrī tūdaļ pietrūkās kājās, jo bija gulējis ar visām drēbēm — nedz segas, nedz palaga viņam nebija.
— Kurp jūs mani vedīsiet? — viņš vaicāja, vēl nebūdams pilnīgi pamodies.
— Jūs esat pārāk ziņkārīgs, — cietumsargs atbildēja.
— Un tomēr man gribētos zināt, — Zaks neatlaidās.
— Ejam, nav ko spriedelēt! Sekojiet man!
Pretoties nebija nozīmes, ieslodzītais pakļāvās.
Cietumsargs soļoja pa priekšu, students viņam sekoja,
bet sardzes vīri noslēdza gājienu.
Zaks Obrī bažīgi raudzījās apkārt, nepūlēdamies slēpt savu satraukumu: viņš baidījās, vai tikai viņu neved uz soda vietu, par spīti vēlai stundai, taču mierināja sevi, nekur neredzēdams nedz garīdznieku, nedz bendes.
Pēc kādām desmit minūtēm Zaks Obrī nonāca cietuma priekštelpā, cauri kurai viņš jau bija vests pirms ieslodzīšanas viennīcā; galvā pazibēja doma: vēl daži soļi — un cietuma vārti viņa priekšā atvērsies, — jo nelaimē cilvēks labprāt ļaujas pašapmānam, bet cietumsargs atvēra sānu durvis, un viņi iegāja gaitenī, kas veda uz iekšējo pagalmu.
Nonācis pagalmā zem atklātām debesīm, ieslodzītais vispirms ar pilnu krūti ieelpoja spirgto nakts gaisu, jo nezināja, vai kādreiz viņam vēl gadīsies tāda izdevība.
Pēc tam, ieraudzījis pagalma pretējā pusē četrpadsmitā gadsimta kapelas smailos logus, Zaks atskārta, kas viņu sagaida.
Sai vietā stāstītāja pienākums ir pateikt, ka, to iedomājot vien, nabaga students gandrīz pilnīgi zaudēja drosmi.
Tad viņš atcerējās Askānio, Kolombu, un vienīgi apziņa, ka viņš veic varoņdarbu, palīdzēja viņam pārvarēt vājuma brīdi.
Puslīdz drošā solī Zaks Obrī devās uz dievnamu; tiklīdz viņš bija pārkāpis kapelas slieksni, viņam uzreiz viss bija skaidrs.
Garīdznieks jau stāvēja pie altāra, bet luktā ieslodzīto gaidīja kāda sieviete — tā bija Zervēza.
Kapelā pie viņa piegāja Satlē cietokšņa priekšnieks.
— Jūs lūdzāt atļauju pirms nāves salaulāties ar meiteni, lai atdotu viņai nolaupīto godu, — viņš sacīja Zakam. — Jūsu prasība ir taisnīga, un mēs to apmierinām.
Studentam sametās tumšs gar acīm, taču viņš pielika roku pie kabatas, kurā atradās hercogienes d'Etampas vēstule, un atkal atguva drosmi.
— Ak, mans nabaga Zaks! — Zervēza iesaucās, mezdamās studenta apkampienos. — Kas to būtu domājis, ka sengaidītā ceremonija notiks tādos apstākļos!
— Ko lai dara, mana dārgā Zervēza, — Zaks atbildēja, kļaudams viņu pie krūtīm. — Dievs labāk zina, kas sodāms, kas apžēlojams; paļausimies uz dieva gribu.
Pēc tam, veikli iespiezdams meitenei rokā hercogienes d'Etampas vēstuli, viņš čukstus piebilda:
— Nodod Benvenuto tieši rokās!
— Ko jūs tur čukstaties? — ātri pienākdams pie līgavaiņa un līgavas, cietokšņa priekšnieks noprasīja.
— Es tikai pateicu Zervēzai, ka mīlu viņu.
— Mīlas zvērestiem šeit nav vietas, jo līgava tik un tā nepagūs pārliecināties, ka jūs esat melojis. Ejiet pie altāra — labi ātri!
Zaks Obrī un Zervēza klusēdami piegāja pie garīdznieka un nometās ceļos. Sākās laulību ceremonija.
Zakam ļoti gribējās pārmīt ar Zervēzu kaut dažus vārdus, un Zervēza dega nepacietībā izteikt Zakam savu pateicību, taču sardzes vīri, kas stāvēja viņiem abās pusēs, sekoja katram viņu vārdam, katrai viņu kustībai. Labi, ka cietokšņa priekšnieks, acīmredzot iežēlojies par līgavaini un līgavu, bija atļāvis viņiem apkampties satikšanās brīdī. Pretējā gadījumā Zaks nebūtu varējis nodot vēstuli Zervēzai un smagais upuris būtu nests veltīgi.
Arī garīdznieks droši vien bija saņēmis kādus norādījumus, jo viņa sprediķis bija neparasti īss. Vai arī viņš pats bija nolēmis, ka nav nekādas jēgas sīki klāstīt par vīra un tēva pienākumiem jaunlaulātajam, kas pēc divām vai trim dienām tiks pakārts.
Zaks un Zervēza domāja, ka pēc laulību ceremonijas viņus kaut uz brīdi atstās divatā, taču tas nenotika. Lai gan Zervēzai asaras lija aumaļām, sardzes vīri tūlīt pēc laulāšanas jauno pāri izšķīra.
Un tomēr viņi paguva uzmest viens otram daudznozīmīgus skatienus, Obrī skatiens sacīja: «Neaizmirsti manu uzdevumu.»
Zervēzas skatiens atbildēja: «Vari būt mierīgs, izpildīšu to jau šonakt, vēlākais, rīt no rīta.»
Pēc tam viņus aizveda katru uz savu pusi: Zervēzu laipni izvadīja laukā pa vārtiem, bet Zaķu aizveda atpakaļ uz kameru.
Iegājis viennīcā, students izdvesa vissmagāko nopūtu visā ieslodzījuma laikā — un kā nu ne, viņš bija apprecējies!
Tā 2aks Obrī, šis jaunais Kurcijs, lai glābtu draugu, bija iemeties Himeneja bezdibenī.
XXXVII JUPITERA ATLIEŠANA
Bet tagad ar lasītāja atļauju mēs atstāsim Šatlē un atgriezīsimies Nelas pilī.
Paklausīdami Benvenuto aicinājumam, mācekļi devās viņam līdz uz lietuvi.
Visi lieliski zināja, ar kādu degsmi strādā skolotājs, taču līdz šim vēl neviens nebija redzējis, ka viņa seja tā kvēlotu un acis tik spoži starotu; ja kāds šai Jupitera atliešanas brīdī būtu spējis atveidot metālā pašu mākslinieku, būtu radies viens no pasaulē skaistākajiem mākslas darbiem.
Viss bija sagatavots: figūras vaska modelis, pārklāts ar māla kārtu un apstīpots ar dzelzs stīpām, gulēja apdedzināšanas krāsnī. Malka bija kārtīgi salikta; Benvenuto no četrām pusēm iededza uguni; labi izkaltušās egles pagales vienā mirklī uzliesmoja, un liesmas apņēma visu krāsni, tā ka veidne drīz vien atradās milzīga ugunskura centrā. Pa īpašiem caurumiem sāka tecēt laukā vasks, bet veidne apdega liesmās; tikmēr mācekļi izraka blakus krāsnij lielu bedri statujas atliešanai, jo Benvenuto, negribēdams zaudēt ne mirkli, nolēma ķerties pie šī svarīgā darba tūlīt pēc veidnes apdedzināšanas.