Agonija turpinājās jau trīs stundas, un Benvenuto, kā mēs jau sacījām, bija pagalam vārgs un nevarīgs, kad istabā pēkšņi ienāca Pagolo ar bālu, pārvērstu seju.
— Lai Jēzus un Svētā jaunava stāv mums klāt! — viņš iesaucās. — Viss pagalam, maestro! Vienīgi pats dievs var mūs glābt.
Lai gan Benvenuto gulēja nemaņā, pilnīgi bez spēka, tikko dzīvs, Pagolo vārdi kā dunča asmens ietriecās viņam tieši sirdī. Migla, kas bija apņēmusi viņa apziņu, izklīda, un slimnieks gluži kā Lācars, sadzirdējis Kristus balsi, piecēlās no gultas, saukdams:
— Kas iedrošinās sacīt, ka viss pagalam, ja Benvenuto vēl dzīvs?
— Ak vai, skolotāj, tas esmu es, — Pagolo atbildēja.
— Nekrietnais divkosi! — Benvenuto ierēcās. — Tu vienmēr rīkojies kā nodevējs! Bet vari būt mierīgs, Jēzus un Svētā jaunava, kurus tu nupat piesauci, palīdz tikai godīgiem cilvēkiem, bet nodevējus soda…
Šai brīdī atskanēja mācekļu izmisuma pilnie kliedzieni:
— Benvenuto! Benvenuto!
— Es esmu šeit! — mākslinieks iesaucās, izskriedams laukā no istabas bāls, taču pilns spēka un apņēnubas.
— Es esmu šeit! Un vai tiem, kas aizmirsuši savu pienākumu!
Un divos lēcienos Benvenuto bija lietuvē; mācekļi, kas, viņam aizejot, bija pilni degsmes, tagad stāvēja drūmi un apjukuši. Pat Hermanis, šķiet, ļima aiz noguruma; milzis grīļojās gluži kā piedzēries, tālab, lai nenokristu, bija atspiedies ar muguru pret nojumes balstu, kas bija palicis neskarts.
— Tā! Uzklausiet mani! — negaidīti, gluži kā pērkons no skaidrām debesim nogranda Benvenuto balss. — Es vēl nezinu, kas šeit ir noticis, tomēr zvēru, ka visu vēl var vērst par labu! Tikai uzticieties man pilnīgi un bez ierunām; es uzņemos visu atbildību un brīdinu, ka pirmo, kas man nepaklausīs, es nogalināšu uz vietas. Es saku to neliešiem. Bet krietnajiem es saku; no mūsu veiksmes atkarīga mums visiem tik dārgā Askānio brīvība un laime. Pie darba!
To pateicis, Čellīni piegāja pie krāsns, lai pats visu noskaidrotu. Izrādījās, ka izbeigusies malka un padzisu- šais metāls, meistaru vārdiem runājot, pārvērties par plāceni.
Benvenuto uzreiz saprata, ka nelaime ir novēršama; Pagolo droši vien bija atstājis krāsni kādu laiku bez uzraudzības, un temperatūra tikmēr bija kritusies; vajadzēja dabūt lielāku karstumu, lai metāls kļūtu plūstošs.
— Kurināmo! — Benvenuto sauca. — Meklējiet kurināmo, kur vien tas atrodams; skrieniet uz maizes ceptuvēm un pērciet malku, lai cik tā maksātu; savāciet pilī visu līdz pēdējai skaidai! Arī Mazajā Nelas pilī. Ja Perīnas kundze atteiksies slēgt vaļā vārtus, uzlauziet tos, Hermani, karalaukā visi līdzekļi ir atļauti. Stiepiet šurp visu, kas deg!
Un, rādīdams mācekļiem piemēru, Benvenuto paķēra cirvi, plaši atvēzējies, sāka cirst pēdējos divus balstus, kas drīz vien nogāzās zemē kopā ar jumta paliekām, un tūdaļ iemeta to visu krāsnī; tai pašā laikā mācekļi stiepa malkas klēpjus.
— Kā ir? — Benvenuto iesaucās. — Vai būsiet man klausīgi?
— Jā, jā! — no visām pusēm atskanēja balsis. — Pavēliet, un mēs izpildīsim jūsu gribu līdz pēdējam elpas vilcienam.
— Tad metiet krāsnī vispirms ozola šķilas; ozols dod karstu liesmu, tas drīz vien atdzīvinās metālu.
Krāsnī tūdaļ sāka gāzties ozola šķilas, un Benvenuto drīz-vien bija spiests uzsaukt, ka nu ir diezgan.
Tēlnieka enerģija aizrāva visus mācekļus: viņi saprata Benvenuto pavēles no pusvārda un izpildīja tās zibenīgi. Vienīgi Pagolo laiku pa laikam izgrūda caur zobiem:
— Jūs gribat panākt neiespējamo, maestro, jūs izaicināt dievu.
Čellīni atbildēja viņam vienīgi ar skatienu, kas sacīja: «Esi mierīgs, mēs ar tevi vēl parunāsim.»
Kad, par spīti Pagolo drūmajiem pareģojumiem, metāls atkal sāka kust, Benvenuto, lai paātrinātu šo procesu, laiku pa laikam meta krāsnī svina gabaliņus un maisīja ar garu dzelzs stieni izkusušo svinu, varu un bronzu tik ilgi, kamēr, viņa paša vārdiem runājot, metāla līķis sāka atdzīvoties. To redzot, atdzīvojās arī pats tēlnieks: viņš atguva jautrību, viņu vairs nekratīja drudzis, nebija vairs ne miņas no vārguma.
Beidzot metāls sāka vārīties un cēlās uz augšu. Benvenuto tūdaļ atvēra veidnes caurumu un lika izsist kausējamās krāsns aizbāžņus, kas arī tika nekavējoties izdarīts; taču šim necilvēciskajam darbam acīmredzot līdz pat beigām bija lemts līdzināties titānu cīņai, jo, pēc tam kad aizbāžņi bija izsisti, Čellīni redzēja, ka metāls plūst pārāk gausi un diez vai tā vispār pietiks. Te pēkšņi viņam iešāvās prātā spoža doma, kas bija mākslinieka cienīga.
— Lai daļa cilvēku paliek šeit un piemet krāsnī malku, bet visi pārējie nāciet man līdz! — viņš pavēlēja.
Un kopā ar pieciem mācekļiem viņš aizsteidzās uz Nelas pili; jau pēc brīža visi iznāca no pils, apkrāvušies ar sudraba un alvas traukiem, metāla gabaliem, nepabeigtām krūkām un krūzēm. Paklausot Benvenuto mājienam, mācekļi iemeta šo dārgo nesumu krāsnī, kas vienā mirklī aprija gan bronzu, gan svinu, gan sudrabu, gan neapstrādātos lietņus, gan vissmalkākos kalumus, turklāt tik vienaldzīgi, cik vienaldzīgi tā būtu aprijusi arī pašu tēlnieku, ja viņam ienāktu prātā mesties ugunī.