Pateicoties šiem metāla priekšmetiem, bronza drīz kļuva šķidra un, itin kā nožēlodama to, ka tik spītīgi nebija gribējusi kust, sāka strauji tecēt veidnē. Tie bija saspringti gaidu brīži, kam pievienojās klāt ari bailes, kad Benvenuto pamanīja, ka visa bronza ir iztecējusi, vēl aizvien neaizsniegdama veidnes atveri; viņš iegremdēja šķidrajā metālā garu stieni un drebošu sirdi pārliecinājās, ka Jupitera galva ir piepildīta.
Benvenuto noslīga ceļos un pateicās dievam; skulptūra, kurai bija jāglābj Askānio un Kolomba, bija pabeigta. Bet vai tikai tā, dievs žēlīgs, būs labi izdevusies?
Taču par to Benvenuto varēja pārliecināties tikai nākamā dienā.
Nav grūti saprast, ka nakts pagāja vienā satraukumā. Par spīti nogurumam, Benvenuto tikai uz brītiņu iesnau- aās. Miegs tomēr nesniedza viņam atvieglojumu. Tiklīdz mākslinieks aizvēra acis, reālā pasaule atkāpās, dodama vietu vīziju pasaulei. Viņš redzēja savu Jupiteru, skaisto Olimpa dievu pavēlnieku, tikpat greizu kā Jupitera dēls Vulkāns. Benvenuto netika gudrs, kā tas gadījies. Varbūt vainīga veidne? Vai arī kas samisējies atliešanas laikā? Vai tā ir viņa kļūda vai likteņa ironija? Krūtīm uzgūla smagums, deniņos mežonīgi pulsēja asinis, un Benvenuto uztrūkās no miega pārklāts aukstiem sviedriem, satraukti pukstošu sirdi. Sākumā viņš nevarēja atskārst, vai tā ir īstenība vai tikai sapnis. Pēc tam atcerējās, ka viņa Jupiters vēl aizvien atdusas veidnē gluži kā bērns mātes miesās. Viņš pārcilāja savā prātā visu atliešanas gaitu. Benvenuto piesauca dievu par liecinieku, ka viņš centies ne vien radīt šedevru, bet arī izdarīt labu darbu. Beidzot, mazliet nomierinājies, šķiet, bezgalīga noguruma pieveikts, Benvenuto atkal ieslīga miegā un redzēja vēl mokošāku, vēl murgaināku sapni nekā iepriekšējais.
Tiklīdz uzausa gaisma, Benvenuto aizgainīja prom sapņus, izlēca no gultas, apģērbās un pēc brīža jau bija pie lietuves.
Bronza acīmredzot vēl nebija pietiekami atdzisusi, lai noņemtu no tās veidni, taču tēlnieks dega nepacietībā ātrāk pārliecināties, vai statuja izdevusies vai ne, tālab, nejaudādams ilgāk gaidīt, sāka atsegt Jupitera galvu. Pieskāries veidnei, viņš kļuva bāls kā audekls.
— Jūs vēl ir slim, skolotāj? — atskanēja balss, pēc kuras nebija grūti pazīt Hermani. — Jūs labāk guļ iekš gult.
■— Tu maldies, mans draugs, — Benvenuto atbildēja, pārsteigts, ka Hermanis ir tik agri piecēlies. — Gluži
otrādi, gultā es miru nost. Bet kāpēc tu esi piecēlies tik
agri?
— Es iet pastaigāt, man ļoti patīk pastaigāt, — Hermanis nomurmināja, nosarkdams līdz ausu galiem, — Ja grib, es jums palīdz.
— Nē, nē! — Benvenuto iesaucās. — Neviens cits nedrīkst pieskarties veidnei kā vienīgi es! Pagaidi, pagaidi!
Un viņš sāka saudzīgi ņemt nost veidnes gabalus no statujas galvas. Lai arī tā bija nejaušība, metāla tomēr bija pieticis. Ja Benvenuto nebūtu ienācis prātā samest krāsnī savas sudrablietas, metāla šķīvjus un krūkas, Jupiters būtu bez galvas.
Taču galva, par laimi, bija izdevusies jo brīnišķīga.
Tas uzmundrināja Čellīni, un viņš sāka pakāpeniski atsegt pārējās ķermeņa daļas. Pamazām veidne nokrita gluži kā čaumala, un beidzot no gūsta atbrīvotais Jupiters parādījās visā savā diženumā, kā tas Olimpa valdniekam pieklājas. Uz statujas bronzas ķermeņa nebija ne mazākā negluduma, un, kad nokrita pēdējais apdedzinātā māla gabals, mācekļi, kas nemanot bija sapulcējušies ap tēlnieku, uzgavilēja aiz sajūsmas; visas Benvenuto domas tik ļoti saistīja skulptūra, ka viņš pat nebija pamanījis mācekļu klātbūtni.
Izdzirdis viņu gaviles, Benvenuto jutās kā pats dievs, viņš pacēla galvu un, lepni smaidīdams, sacīja:
— Palūkosimies, vai Francijas karalis uzdrošināsies liegt savu labvēlību cilvēkam, kas radījis šādu statuju!
Un tūdaļ, itin kā nožēlodams savu lepnību, kas, starp citu, viņam piemita jo lielā mērā, Benvenuto noslīga uz ceļiem un, salicis rokas, skaļi noskaitīja pateicības lūgšanu dievam.
Tiklīdz tēlnieks bija beidzis lūgšanu, atsteidzās Skocone un paziņoja, ka viņu vēlas redzēt Obrī kundze, kas atnesusi vēstuli, kuru vīrs vēlējis nodot Benvenuto-tieši rokās.
Čellīni lika divreiz atkārtot Skoconei apmeklētājas vārdu, jo nekādi nevarēja iedomāties, ka Zakam Obrī būtu likumīga laulātā draudzene.
Tomēr viņš tūdaļ devās pie atnācējas, ļaudams mācekļiem lepoties un apjūsmot sava skolotāja talantu.
Ielūkojies uzmanīgāk, Pagolo pamanīja dieva papēdī nelielu iedobi, acīmredzot^metālam kaut kas nebija ļāvis aizplūst līdz veidnes galam,
XXXVIII Jupiters un Olimps
Tai pašā dienā Benvenuto lika paziņot Fransuā Pirmajam, ka Jupitera statuja ir gatava, un pajautāt, kad Francijas karalim labpatiktos vaigu vaigā sastapties ar Olimpa karali.
Fransuā Pirmais atbildēja, ka nākamo ceturtdien viņš ar savu svaini imperatoru Kārli Piekto došoties medībās uz Fontenblo un līdz tam laikam statuja jāuzstādot pils lielajā galerijā.
Atbilde bija pastrupa. Hercogiene d'Etampa acīmredzot bija pilnībā noskaņojusi karali pret viņa iemīļoto mākslinieku.
Vai nu Benvenuto palīdzēja lepnums, vai ari ticība dievam, taču viņš tikai pasmaidīja un atteica: — Labi.
Pienāca pirmdiena. Čellīni lika iecelt statuju ratos un, uzlēcis zirgam mugurā, pats jāšus pavadīja savu mākslas darbu, nemitīgi uzmanīdams, lai pa ceļam ar to nenotiktu kas ļauns.
Ceturtdien pulksten desmitos no rīta tēlnieks ar savu mākslas darbu ieradās Fontenblo.
Vajadzēja tikai uzmest skatienu Čellīni, lai redzētu, ka viņa seja pauda apgarotu lepnumu un bezgalīgu ticību. Mākslinieka nojauta viņam sacīja, ka viņš ir radījis šedevru, bet godīgā sirds paredzēja, ka drīz viņš paveiks kaut ko labu un cēlu. Tālab Benvenuto bija īpaši jautrs un turēja augstu paceltu galvu kā cilvēks, kuram svešs naids un tātad ari bailes. Jupiters karalim, protams, patiks; Monmoransī un Puajē atgādinās viņam solījumu — tas notiks imperatora un visa galma klātbūtnē; Fransuā Pirmajam neatliks nekas cits kā izpildīt doto vārdu.