Ari hercogienei d'Etampai bija savi plāni, kurus gan neapmirdzēja gaišas cerības, toties viņa tiem veltī jās tikpat kaismīgi: lai gan hercogiene d'Etampa bija guvusi virsroku pār mākslinieku, kad viņš bija mēģinājis piekļūt pie viņas un pie karaļa, viņa lieliski apzinājās, ka tā bijusi tikai pirmā sadursme, kurai noteikti sekos cita — jo bīstamāka, un tad Benvenuto vēl var panākt to, ka jebkuru viņa vēlēšanos karalis izpildīs, lai gan hercogiene bija nolēmusi par katru cenu to nepieļaut. Tālab viņa ieradās Fontenblo jau dienu pirms Čellīni un vērpa šeit savas sievišķīgās intrigas, darīdama to gandrīz vai ģeniāli.
Tēlniekam nebija ilgi jāgaida, lai to sajustu.
Tiklīdz Čellīni pārkāpa galerijas slieksni, kur viņam vajadzēja uzstādīt Jupiteru, viņu sagaidīja sāpīgs trieciens, un viņš apstājās kā zemē iemiets, saprazdams, kāda roka to gatavojusi.
Roso apgleznotā galerija, kas jau pati par sevi varēja novērst uzmanību no jebkura tajā izstādīta šedevra, pēdējās trijās dienās bija papildināta ar statujām, kuras Primatičo bija atsūtījis no Romas; šeit bija novietotas brīnumainas antīko laiku skulptūras, ko mākslas cienītāji bija apjūsmojuši daudzus gadsimtus, tās nebija ne ar ko salīdzināmas, tām nebija bīstama nekāda sāncensība. Ariadne, Venēra, Herkuless, Apollons un, beidzot, pats dižais olimpietis Jupiters — lielo ģēniju gara lolojumi, bronzā iemūžinātie debesu iemītnieki bija sapulcējušies šeit itin kā dievu sanāksmē, kurai tuvoties būtu vislielākā pārdrošība, no šīs visaugstās tiesas sprieduma bija jābaidās jebkuram māksliniekam.
Novietot šai Olimpā savu Jupiteru blakus Fīdija Jupiteram nozīmēja mest izaicinājumu dižajam skulptoram — to Benvenuto uzskatīja par svētuma zaimošanu, un, lai kā tēlnieks ticēja savam talantam, viņš godbijīgi atkāpās šī mākslas darba priekšā.
Piebildīsim vēl, ka antīkās statujas bija ieņēmušas labākās vietas, kā tām arī pienākas: nelaimīgajam Čellīni Jupiteram bija atstāti vienīgi tumšie kakti, kuriem varēja piekļūt, vienīgi izejot cauri senās pasaules dievu žilbinošajai ierindai.
Nomākts, noliektu galvu Benvenuto stāvēja uz galerijas sliekšņa, raudzīdamies uz skulptūrām ar skumju un reizē apbrīnas pilnu skatienu.
— Meser Antuān Lemason, — viņš uzrunāja karaļa sekretāru, kas viņu pavadīja, — es vēlos tūlīt vest savu Jupiteru atpakaļ, man tas ir jādara: skolnieks nedrīkst apstrīdēt skolotāju pārākumu; bērns nedrīkst cīnīties ar vecākiem; es esmu pārāk lepns un pārāk kautrīgs, lai to darītu.
— Benvenuto, — karaļa sekretārs iebilda, — ticiet drauga padomam: ja jūs tā darīsiet, jūs esat pagalam. Pateikšu jums kā noslēpumu, ka tieši to gaida jūsu ienaidnieki, gribēdami parādīt jūsu bezspēcību. Lai ko es sacītu viņa majestātei, kā atvainotos jūsu vietā, karalis, kas gaida un nevar vien sagaidīt Jupiteru, pat neklausīsies manos vārdos, un, hercogienes d'Etampas ietekmēts, viņš liegs jums savu labvēlību uz visiem laikiem. Baidos, ka tieši to dažs labs cenšas panākt. Sargieties, Benvenuto, nevis no mirušiem sāncenšiem, bet gan no dzīviem ienaidniekiem!
— Jums taisnība, meser, es visu saprotu, — zeltkalis sacīja. — Es pateicos jums, jūs atgādinājāt man, ka patlaban man nav tiesību būt patmīlīgam.
— Tad ir labi, Benvenuto! Taču uzklausiet vēl vienu padomu: hercogiene d'Etampa šodien bija tik apburoša, ka viņai droši vien padomā kāda viltība; būtu jūs redzējis, ar kādu neatvairāmu koķetēriju viņa aizvilināja imperatoru un karali pastaigā uz mežu; pat nobažījos par jums, ka tik hercogiene neaiztur viņus līdz pat naktij.
— Vai tiešām tas iespējams? — Benvenuto nobālēdams iesaucās. — Tad es esmu pagalam, jo mākslīgā apgaismojumā mana statuja zaudēs pusi no savas vērtības.
— Cerēsim, ka es būšu kļūdījies, — Antuāns Lemasons atteica, — pagaidīsim, ko rādīs nākotne.
Un Čellīni, drudžaina satraukuma pārņemts, sāka gaidīt Viņš izraudzījās Jupiteram iespējami labāko vietu un tomēr lieliski saprata, ka vakara krēslā statuja neatstās lielu iespaidu, bet naktī šķitīs pat nepievilcīga. Savā naidā hercogiene bija visu aprēķinājusi tikpat precīzi, kā tēlnieks izsver sava mākslas darba proporcijas: jau 1541. gadā hercogiene d'Etampa aizsteidzās priekšā deviņpadsmitā gadsimta kritikas metodēm.
Benvenuto izmisuma pilns raudzījās uz sauli, kas tuvojās apvārsnim, un kāri tvēra katru skaņu, taču pilī neviena nebija, izņemot kalpotājus.
Pulkstenis nosita trīs. Hercogienes d'Etampas viltīgais nodoms vairs neradīja nekādas šaubas, un viņas uzvara, šķiet, bija droša. Benvenuto paguris atlaidās krēslā.
Viss gāja bojā un pirmkārt — viņa mākslinieka slava. Negods būs vienīgā atlīdzība par drudžaino cīņu, kas bija gandrīz laupījusi viņam dzīvību, un par pārvarētajām grūtībām, kuras uzvaras gaidās jau bija piemirsušās. Viņš raudzījās ar sirdssāpēm uz savu Jupiteru, kuru sāka apņemt vakara ēnas, statujas apveidi aizvien vairāk izplūda.
Te pēkšņi viņam iešāvās prātā ģeniāla doma, viņš pietrūkās kājās, pasauca mazo Zanu, ko bija paņēmis līdz, un steidzīgi izgāja laukā no pils. Nekas vēl neliecināja par karaļa ierašanos. Čellīni aizsteidzās uz pilsētu pie galdnieka un kopā ar viņu un viņa mācekļiem nepilnas stundas laikā pagatavoja ozolkoka cokolu uz četriem ritenīšiem.
Tagad tēlnieks baidījās, ka tikai galms neatgriežas pārāk ātri, taču pulksten piecos darbs bija galā. Sāka satumst, tomēr kronētās personas aizvien vēl nebija pār- radušās. Hercogiene d'Etampa, lai kur viņa atradās, droši vien svinēja uzvaru.