— Labi, sir, — Benvenuto sacīja, — ja jūs esat tik augstsirdīgs pret savu necienīgo kalpu, es lūgšu jums tikai vienu — apžēlot nabaga studentu, kurš saķildojas ar vikontu de Marmaņu krastmalā iepretim Šatlē un aizstāvēdamies caurdūra viņu ar zobenu.
Visi galminieki bija pārsteigti, cik pieticīgs ir šis lūgums, un pirmām kārtām hercogiene d'Etampa: viņa izbrīnīta raudzījās uz Čellīni, domādama, ka pārklausījusies.
— Velns parāvis! — Fransuā Pirmais iesaucās. — Jūs vēlaties, lai es izmantoju savas apžēlošanas tiesības, bet vēl vakar kanclers sacīja, ka noziedznieks pelnījis karātavas.
— O, sirl — hercogiene iesaucās. — Es pati gribēju bilst kādu vārdu šā jaunā cilvēka labā. Nupat saņēmu vēstis no Marmaņa: vikontam ir daudz labāk, un viņš lūdza man pateikt, ka pats uzsācis ķildu ar studentu… Kā viņu sauc, maestro Čellīni?
— Žaks Obrī, kundze.
— … un ka šis Obrī nemaz nav vainīgs, — hercogiene d'Etampa turpināja. — Dodu jums padomu, sir, nestrīdieties ar Benvenuto un ātrāk izpildiet viņa lūgumu, iekāms viņš nav pārdomājis un pieprasījis no jums kaut ko vairāk.
— Labi, maestro, lai notiek pēc jūsu prāta, — Fransuā Pirmais noteica. — Un, tā kā paruna saka, kas dod ātri, dod divkārši, pavēle par jaunā cilvēka atbrīvošanu tiks nosūtīta jau šovakar pat. Vai jūs dzirdat, mans dārgais kancler?
— Jā, sir, jūsu majestātes pavēle tiks izpildīta.
— Bet . jūs, maestro Čellīni, — Fransuā Pirmais turpināja, — es palūgšu pirmdien ierasties Luvrā, mēs parunāsim ar jums par dažiem sīkumiem, pret kuriem mans mantzinis pēdējā laikā izturas nevērīgi.
— Bet vai tad jūsu majestātei nav zināms, ka Luvras durvis …
— Nekas, nekas, persona, kas devusi šo pavēli, to atsauks. Tas bija kara laikā, bet, tā kā tagad man apkārt ir vienīgi draugi, kara stāvoklis tiek atcelts.
— Lieliski, sir! — hercogiene iesaucās. — Bet, ja jūs esat tik augstsirdīgs, izpildiet arī manu pieticīgo lūgumu, lai arī man nav nekā kopēja ar Jupiteru.
— Toties jums ir daudz kopēja ar Danaju, — Benvenuto pusbalsī piebilda.
— Kāds tad ir jūsu lūgums, kundze? — Fransuā Pirmais jautāja, nesadzirdējis Čellīni dzēlību. — Un, ticiet, hercogien, mana vēlēšanās pakalpot jums ir nemainīga un nav atkarīga no gadījuma, lai arī cik svinīgs tas būtu.
— Pateicos jums, sir! Es lūdzu jūsu majestāti parādīt godu meseram d'Esturvilam un nākamo pirmdien parakstīt laulības kontraktu starp manu jauno draudzeni d'Es- turvilas jaunkundzi un grāfu d'Orbeku.
— Vai tad tā ir kāda žēlastība! — Fransuā Pirmais iesaucās. — Tas sagādās vienīgi prieku — un vispirms pašam karalim. Es vēl palikšu jūsu parādnieks, kundze, zvēru jums!
— Tātad norunāts, sir, pirmdien? — hercogiene pārvaicāja.
— Pirmdien, — karalis atbildēja.
— Bet vai nav žēl, hercogien, ka šai svinīgajā dienā jums nebūs zelta lilijas, ko jūs pasūtījāt Askānio? — Benvenuto pusbalsī ievaicājās.
— Protams, žēl, — hercogiene atbildēja. — Bet ko lai dara, Askānio ir cietumā.
— Jā gan, toties es atrodos brīvībā, — Benvenuto piebilda. — Es labprāt pabeigšu liliju un atnesīšu to jums, kundze.
— O! Ja jūs to izdarīsiet, tad es, goda vārds, sacīšu…
— Ko jūs sacīsiet, kundze?
— Sacīšu, ka jūs esat burvīgs.
Pateikusi šos vārdus, hercogiene sniedza Benvenuto savu roku, un mākslinieks, vispirms ar skatienu palūdzis karalim atjauju, to galanti noskūpstīja.
Šai brīdī kāds vāri iekliedzās.
— Kas noticis? — karalis vaicāja.
— Piedodiet, jūsu majestāte, — prevo sacīja. — Tā ir mana meita, viņai kļuva slikti.
«Nabadzīte!» Benvenuto nodomāja. «Viņa nosprieda, ka esmu viņu nodevis.»
XXXIX laulības aiz aprēķina
Benvenuto dzīrās atstāt Fontenblo tai pašā vakarā, taču karalis viņu nelaida prom un bija vien jāpaliek pilī līdz rītam.
Turklāt ar viņam raksturīgo noteiktību un apņēmību mākslinieks bija iecerējis nākamajā dienā pabeigt kādu jau sen aizsāktu intrigu. Viņš gribēja ātrāk tikt ar to galā, lai pēc tam visā pilnībā pievērstos Askānio un Kolombai.
Benvenuto palika pilī uz vakariņām un pat uz brokastīm nākamajā rītā, un tikai ap pusdienlaiku, atvadījies no karaļa un hercogienes d'Etampas, viņš mazā Žana pavadībā devās atceļā.
Viņi abi jāja uz labiem zirgiem, un tomēr pretēji ieradumam Čellīni nesteidzās. Uzreiz bija redzams, ka viņš grib nokļūt Parīzē noteiktā stundā. Patiešām — tikai pulksten septiņos vakarā viņš ar mazo Žanu sasniedza Aipas ielu. 4
Turklāt Benvenuto nez kāpēc nejāja vis tieši uz Nelas pili, bet pieklauvēja pie sava drauga Gido — Florences ārsta durvīm; pārliecinājies, ka draugs ir mājās un gatavojas pacienāt viņu ar vakariņām, mākslinieks lika mazajam Žanam doties vienam pašam uz Nelas pili un pateikt mācekļiem, ka skolotājs aizkavējies Fontenblo un atgriezīsies tikai nākamajā dienā; pēc tam Žanam jābūt nomodā, lai atvērtu durvis, tiklīdz Benvenuto pie tām klusi pieklauvēs. Mazais Žans apsolīja visu precīzi izpildīt un tūdaļ aizaulekšoja uz Nelas pili.
Vakariņas jau gaidīja, taču, pirms sēdās pie galda, Benvenuto pavaicāja draugam, vai viņam nav zināms kāds godīgs un saprātīgs notārs, kas varētu sastādīt līgumu, kurā nebūtu apšaubāms neviens vārds. Draugs ieteica savu znotu un tūdaļ aizsūtīja viņam pakaļ.
Apmēram pēc pusstundas, kad vakariņas jau tuvojās beigām, ieradās notārs. Čellīni piecēlās no galda, ieveda notāru blakus istabā un palūdza viņam sastādīt laulību līgumu, neierakstot tajā laulāto draugu vārdus. Pēc tam kad viņi bija divreiz pārlasījuši līgumu, gribēdami pārliecināties, vai tajā nav palikusi kāda neskaidrība, Benvenuto devīgi samaksāja notāram, iebāza dokumentu kabatā, palūdza draugam otru zobenu, tikpat garu kā viņa zobens, un, paslēpis to zem apmetņa, devās uz Nelas pili, jo bija jau pilnīgi satumsis.