Piegājis pie pils durvīm, Benvenuto klusi pieklauvēja. Taču, lai cik kluss bija klauvējiens, durvis tūlīt atvērās. Mazais Žans savā postenī nesnauda.
Atbildēdams uz Čellīni jautājumu, viņš pastāstīja, ka mācekli patlaban ēdot vakariņas un gaidot saimnieku mājās tikai rītdien. Piekodinājis zēnam neteikt nevienam ne vārda par to, ka viņš atgriezies, Benvenuto devās uz Katrīnas istabu, kuras durvju atslēga viņam bija līdz. Klusām ielavījies istabā, viņš aizslēdza durvis, paslēpās aiz portjeras un sāka gaidīt.
Pēc stundas ceturkšņa kāpnēs atskanēja viegli soli. Durvis atvērās un istabā ienāca Skocone ar lampu rokā; pēc tam viņa aizslēdza durvis no iekšpuses, nolika gaismekli uz kamīna un apsēdās lielā krēslā, kas bija tā novietots, ka Benvenuto varēja redzēt meičas seju.
Māksliniekam par lielu pārsteigumu, allaž atklātā, jautrā un dzīvespriecīgā Katrīnas sejiņa bija grūtsirdīga un domīga.
Nabaga Skoconi mocīja sirdsapziņas pārmetumi.
Mēs esam pieraduši redzēt meiteni laimīgu un bezrūpīgu, taču tas bija tolaik, kad Benvenuto viņu mīlēja. Kamēr viņa juta šo mīlestību vai, pareizāk sakot, sava mīļotā vēlību, kamēr viņas sapņos gluži kā zeltains mākonītis pie apvāršņa vīdēja cerība kļūt par tēlnieka sievu, viņa bija uzticīga savam sapnim, mīlestība šķīstīja viņas dvēseli, aizskalodama prom visu netīro, kas saistījās ar pagātni; bet kopš tā laika, kad viņa atskārta, ka ir kļūdījusies un Čellīni jūtas, kuras viņa bija noturējusi par mīlestību, ir tikai aizraušanās, Skocone vairs necerēja k{ūt laimīga; viņas dvēsele, kurai Benvenuto smaids bija licis atspirgt, atkal apslāpa.
Pamazām Skocone zaudēja savu bērnišķīgo bezrūpību un jautrību; viņai bija garlaicīgi, un agrākie ieradumi nemanot guva virsroku, gluži kā nupat nokrāsota siena saglabā savu krāsu skaidrā laikā un zaudē to lietū. Skocone, kuru Čellīni droši vien bija pametis kādas jaunas mīļākās dēļ, aiz patmīlības mēģināja no jauna piesaistīt sev mākslinieku. Pagolo jau sen pievērsa viņai uzmanību; viņa izstāstīja Čellīni par savu jauno pielūdzēju, cerēdama pamodināt greizsirdību. Taču arī šoreiz viņa kļūdījās: Čellīni nenoskaitās, bet tikai jautri smējās; Čellīni neaizliedza viņai tikties ar Pagolo, bet, gluži otrādi, ieteica to darīt vēl biežāk. Tad Skocone juta, ka iet bojā; joprojām vienaldzīga pret visu pasaulē viņa ļāvās straumei gluži kā novītusi lapa, ko aizskalo rudens lietavas.
Tad arī Pagolo izdevās uzveikt viņas vienaldzību. Lai nu kā, bet Pagolo bija jauns, un, ja viņam nebūtu tāds svētulīgs ģīmis, viņu varētu uzskatīt par skaistu puisi, turklāt Pagolo bija iemīlējies, viņš nemitīgi apliecināia Skoconei savas jūtas, turpretī Čellīni bija pilnīgi pārstājis par tām runāt. «Es mīlu tevi» — šais trijos vārdos ietverta visa sirds valoda, un ikvienai sirdij ir jārunā ar citu sirdi šai valodā.
Vai nu aiz garlaicības, vai arī aiz dusmām, iespējams, ļaudamās pašapmānam, Skocone bija pateikusi Pagolo, ka mīl viņu, pateikusi to, nemīlēdama viņu, pateikusi to, glabādama savā sirdī Čellīni tēlu un klusībā čukstēdama viņa vārdu.
Un tūdaļ viņai ienāca prātā, ka varbūt kādā jaukā dienā, atsalis pret savu jauno mīļāko, Benvenuto atgriezīsies pie viņas un, redzēdams, ka, par spīti visiem padomiem, viņa palikusi mīļotajam uzticīga, atalgos viņu par to, protams, nevis ar laulībām, par ko nabaga meiča vairs pat nesapņoja, bet gan ar cieņu un līdzjūtību, ko viņa būtu uztvērusi kā agrākās mīlestības atdzimšanu.
Šīs domas tad arī darīja Skoconi tik skumju un grūtsirdīgu, izraisīdamas sirdsapziņas pārmetumus.
Te pēkšņi klusās pārdomas iztraucēja soļu troksnis uz kāpnēm. Katrīna nodrebēja un pacēla galvu; drīz vien noskrapstēja atslēga un durvis atvērās.
— Pagolo, kā jūs šeit iekļuvāt, un kas jums iedeva atslēgu? — Skocone iesaucās, pietrūkdamās kājās. — No šīm durvīm ir tikai divas atslēgas: viena atrodas pie manis, otra — pie Čellīni.
— Ko lai dara, dārgumiņ, ja jūs esat tik untumaina, — Pagolo smiedamies sacīja. — Vienreiz jūs atstājat durvis vaļā, citreiz atkal ieslēdzaties; ja gribu iekļūt jūsu istabā ar varu, jūs draudat saukt palīgā, lai gan pati esat atļāvusi atnākt. Tad nu man neatliek nekas cits kā ķerties pie viltības.
— Ak dievs! Sakiet vismaz, ka jūs esat slepus izvilcis atslēgu no Benvenuto kabatas; sakiet, ka viņš nav devis jums atslēgu, ka viņš neko nezina par to, citādi es nomiršu aiz kauna un izmisuma!
— Nomierinies, mana dārgā Katrīna! — Pagolo sacīja un aizslēdza durvis, divreiz pagriezdams atslēgu, tad apsēdās blakus meičai, likdams arī viņai apsēsties. — Benvenuto jūs vairs nemīl, tas ir tiesa, taču Benvenuto ir gaužām līdzīgs tiem skopuļiem, kuri sargā no citiem savus dārgumus, lai gan paši tiem pat nepieskaras. Nē, šo atslēgu es pagatavoju pats savām rokām. Kas prot radīt ko lielu, pratīs radīt arī mazu; zeltkalis var pārvērsties par atslēdznieku. Redzat, kā es jūs mīlu, Katrīna: šie pirksti, kas raduši darināt ziedus no zelta, pērlēm un briljantiem, nevairījās apstrādāt parastu dzelzs gabalu. Tiesa, cietsirdīgā, no dzelzs gabala iznāca atslēga, kas atslēdz paradīzes vārtus.
Teikdams šos vārdus, Pagolo gribēja saņemt Katrīnas roku, bet, par lielu pārsteigumu tēlniekam, kas nepalaida garām nevienu vārdu, nevienu kustību, Katrīna atstūma jaunekli.
— Tā, tā! Cik ilgi turpināsies šīs kaprīzes? — Pagolo noprasīja.
— Paklausieties, Pagolo, — Katrīna atbildēja tik skumīgā balsī, ka aizkustināja Čellīni līdz dvēseles dziļumiem.