— Es zinu — ja sieviete reiz padevusies, tad viņai nav ko tēlot svētuli, bet paklausieties: ja vīrietis, kuram viņa nav varējusi pretoties, ir godīgs cilvēks un ja viņa tam bilst, ka padevusies vājuma brīdī, zaudējot varu pār sevi, tad, saprotiet, viņš nedrīkst ļaunprātīgi izmantot viņas kļūdu. Saprotiet, Pagolo: es arī padevos nemīlēdama, jo mīlu citu, es mīlu Čellīni. Varat nicināt mani, jums uz to ir tiesības, taču turpmāk vairs nemokiet mani.
— Brīnišķīgi! Nav ko sacīt! Cik veikli jūs rīkojaties! — Pagolo iesaucās. — Pēc tam kad esmu ar tādām pūlēm iekarojis jūsu labvēlību, jūs gribat man to liegt un prasāt, lai atbrīvoju jūs no solījuma, ko esat man devusi, starp citu, pilnīgi labprātīgi? Nekā nebij! Un visu to jūs darāt Benvenuto dēļ — tā cilvēka dēļ, kas ir divreiz vecāks par jums un par mani arī, kas jūs nemīl, tā cilvēka dēļ, kas jūs nicina un izturas pret jums kā pret kurtizāni!
— Apklustiet, Pagolo, tūlīt pat apklustiet! — Skocone iesaucās, nosarkdama aiz kauna, greizsirdības un dusmām.
— Benvenuto nemīl mani, tas ir tiesa, bet agrak viņš mīlēja un cienīja mani un arī tagad cienī.
— Pieņemsim. Bet kāpēc tad viņš neapprecēja jūs, ja bija solījis?
— Solījis? Nē. Benvenuto nekad nav solījis mani precēt, bet, ja būtu solījisT tad noteikti turētu doto vārdu. Es tikai pēc tā ļoti ilgojos, un vēlēšanās pamazām pārvērtās par cerību, bet cerības tik ļoti mani spārnoja, ka es noturēju savus sapņus par īstenību un sāku par tiem runāt. Nē, Pagolo, nē, — Katrīna skumji pasmaidīja, bezspēcīgi nolaizdama roku, — Benvenuto nekad man nav neko solījis.
— Ak vai, cik jūs tomēr esat nepateicīga! — Pagolo satvēra Skocones nolaisto roku, domādams, ka meičā atkal pret viņu pamostas maigas jūtas, lai gan tas bija vienīgi izmisuma žests. — Es apsolu, es piedāvāju jums to, ko Benvenuto, kā jūs pati sacījāt, nekad nav nedz solījis, nedz piedāvājis. Es esmu jums uzticīgs, es mīlu jūs, bet jūs mani atstumjat; viņš jūs krāpj, taču es esmu pārliecināts — ja viņš būtu manā vietā, jūs ar prieku pieņemtu viņa bildinājumu, turpretī man jūs atsakāt, lai gan zināt,, cik loti jūs mīlu.
— Ak, ja viņš būtu šeit! — Skocone iesaucās. — Ja viņš būtu šeit, Pagolo, jūs aiz kauna izkristu cauri zemei, jo jūs pievīlāt viņu aiz naida, turpretī es izdarīju to pašu aiz mīlestības pret viņu.
— Par ko gan man jākaunas, ja atļauts vaicāt? — Pagolo iesaucās, Benvenuto prombūtnes iedrošināts. — Vai tad vīrietim nav tiesību cīnīties par sievietes mīlestību, ja šī sieviete ir brīva? Ja Čellīni būtu šeit, es viņam pateiktu skaidri un gaiši: «Jūs piekrāpāt Katrīnu, pamētāt nabaga meiteni, kura tā mīlēja jūs. Sākumā viņa bija izmisusi, taču, par laimi, viņa sastapa krietnu un godīgu jaunekli, kurš prata viņu novērtēt, iemīlēja viņu un piedāvāja viņai kļūt par viņa sievu, ko jūs nekad neesat piedāvājis. Jūsu tiesības pārņēmis šis jauneklis, un tagad šī sieviete pieder viņam.» Interesanti būtu zināt, Katrīna, ko atbildētu uz to tavs Čellīni?
— Neko, — Pagolo aiz muguras atskanēja skarba balss, — itin neko!
Tai pašā mirklī viņam uz pleca uzgūla smaga roka, uzreiz pārtraukdama daiļrunības plūdus; Pagolo novēlās uz grīdas, un nesenās drosmes vietā viņu sagrāba nožēlojamas bailes.
Tas bija patiesi ievērības cienīgs skats: bāls kā nāve, pagalam pārbijies, Pagolo tupēja uz ceļiem; Skocone, atbalstījusies uz krēsla parocēm, sastinga mēmā izbrīnā, gluži kā statuja; Benvenuto bargi sarauktām uzacīm, ironisku smaidu uz lūpām stāvēja viņu priekšā, turēdams vienā rokā kailu zobenu, bet otrā — zobenu makstī.
Iestājās mokošs gaidu pilns brīdis. Pagolo un Skocone aiz pārsteiguma klusēja, skolotāja caururbjošā skatiena uzlūkoti.
— Nodevība! — Pagolo beidzot nočukstēja dziļi pazemots. — Nodevība!
— Jā, nelaimīgais, — Čellīni atbildēja, — tikai no tavas puses.
— Nu, Pagolo, jūs gribējāt viņu redzēt, te viņš ir, — Skocone sacīja.
— Jā, te viņš ir, — māceklis nomurmināja, apkaunots, ka pret viņu tā izturas mīļotās sievietes klātbūtnē.
— Tikai viņam ir ierocis, bet es esmu neapbruņots.
— Es atnesu tev ieroci, saņem! — Čellīni iesaucās, atkāpdamies soli atpakaļ un nomezdams pie Pagolo kājām zobenu, ko bija turējis kreisajā rokā.
Pagolo klusēdams uzlūkoja ieroci, neizkustēdamies no vietas.
— Bet nu labi žigli! Paņem zobenu un celies augšā! — Čellīni pavēlēja. — Es gaidu!
— Divkauja? — Māceklim aiz bailēm klabēja zobi.
— Vai tad es varu pieņemt tik spēcīga pretinieka izaicinājumu?
— Labi, — Čellīni noteica, pārlikdams zobenu no vienas rokas otrā, — es cīnīšos ar kreiso roku, un mūsu spēki būs līdzīgi.
— Lai es cīnītos ar jums? Ar savu labdari? Ar cilvēku, kuram esmu par visu pateicīgs? Neparko! — Pagolo iesaucās.
Benvenuto nicīgi iesmējās, bet Skocone atkāpās soli atpakaļ, pat nepūlēdamās noslēpt riebumu, kas atspoguļojās viņas sejā.
— Tev vajadzēja atcerēties manu labdarību pirms tam, kad tev ienāca prātā atņemt man sievieti, kuru biju uzticējis tev un Askānio, — Benvenuto attrauca. — Bet tagad ir par vēlu. Aizstāvies, Pagolo, aizstāvies!
— Nē, nē, nevajag, — zaķapastala murmināja, kāpdamies uz ceļgaliem atpakaļ.
— Tad vaino pats sevi, ja negribi cīnīties," kā īstam vīram pieklājas, es sodīšu tevi kā nelieti.
Pateicis to, Čellīni ar bezkaislīgu sejas izteiksmi ielika zobenu atpakaļ makstī, izvilka dunci un apņēmīgā solī sāka lēnām tuvoties māceklim.
Skocone iekliegdamās metās starp abiem vīriešiem, taču Benvenuto, pastiepis roku, ar vienu vienīgu kustību, itin kā viņa roka piederētu no bronzas izlietam tēlam, valdonīgi pabīdīja meiču sānis, un viņa, aiz bailēm tikko