dzīva, atkrita krēslā. Joprojām nākdams virsū nelaimīgajam māceklim, Čellīni piespieda viņu pie pašas sienas un pielika viņam pie rīkles dunci.
— Lūdz dievu pirms nāves, — viņš sacīja. — Tev atlicis dzīvot tikai piecas minūtes.
— Žēlastību! — Pagolo iesaucās aizžņaugtā balsī. — Žēlastību! Nenogaliniet mani!
— Ko? — Čellīni iesaucās. — Tu zināji manu dabu un tomēr pavedi sievieti, kas piederēja man. Es visu dzirdēju, visu līdz pēdējam vārdam. Un tu vēl iedrošinies lūgt žēlastību! Tu smejies par mani, Pagolo.
Un Benvenuto pats sāka smieties — smējās tik griezīgus un šaušalīgus' smieklus, ka māceklim tirpas skrēja pa kauliem.
— Skolotāj, skolotāj! — Pagolo sauca, juzdams, ka dunča asmens kutina viņam rīkli, r— Tas nebiju es, tā bija viņa, jā, viņa mani paveda.
— Meli, nodevība, gļēvulība! Kādreiz es izveidošu skulpturālu grupu ar šiem trim briesmoņiem, — Benvenuto attrauca, — uz to būs baismi skatīties. Tātad viņa tevi paveda, nelaimīgais? Neaizmirsti, ka es atrados šeit un visu dzirdēju.
— O, Benvenuto, — Katrīna lūdzoši sacīja, — vai tad jūs nesaprotat, ka viņš melo?
— Jā, — Benvenuto atbildēja, — es lieliski saprotu, ka viņš melo, tāpat kā meloja, solīdamies tevi precēt; taču vari būt mierīga, viņš tiks pienācīgi sodīts par šiem divkārtējiem meliem.
-v Tad sodiet mani! — Pagolo iesaucās. — Tikai esiet žēlsirdīgs un nenogaliniet!
— Tu meloji, sacīdams, ka viņa tevi paveda.
— Jā, meloju, vainīgs esmu es pats. Bet es viņu neprātīgi mīlēju, un jūs pats zināt, skolotāj, kur cilvēku noved mīlestība. Šoreiz, skolotāj, es nemeloju.
— Tātad tu patiešām mīli Skoconi?
— Jā, es viņu mīlu! — Pagolo atbildēja, saprazdams, ka Čellīni acīs kaisles spēks ir vienīgais vainu mīkstinošais apstāklis. — Jā, es viņu mīlu.
— Tātad tu arī apgalvo, ka neesi melojis, solīdamies viņu precēt?
— Neesmu melojis, skolotāj.
— Tu ņemtu viņu par sievu?
— Ja viņa nepiederētu jums, tad jā.
— Lieliski, ņem viņu, es atdodu viņu tev.
— Ko jūs sacījāt? Jūs jokojat?
— Nē, Pagolo, es vēl nekad neesmu bijis tik nopietns. Ja netici, paskaties uz mani.
Pagolo bažīgi paraudzījās uz Čellīni un pēc viņa sejas izteiksmes redzēja, ka viņš kuru katru mirkli no tiesneša var pārvērsties par bendi; smagi nopūties, māceklis nodūra galvu.
— Novelc no sava pirksta šo gredzenu, Pagolo, un uzvelc to Katrīnas pirkstā! — Benvenuto sacīja.
Pagolo paklausīgi izpildīja skolotāja pavēles pirmo pusi. Benvenuto pamāja Katrīnai. Meiča pienāca.
— Pastiep roku, Skocone! — Čellīni sacīja.
Skocone paklausīja.
— Dari, kas pavēlēts, Pagolo! — Benvenuto turpināja.
Pagolo uzmauca gredzenu Katrīnai pirkstā.
— Bet tagad, kad saderināšanās ir galā, pāriesim pie laulībām, — Benvenuto piedāvāja.
— Pie laulībām? — Pagolo nočukstēja. — Kas tās par laulībām? Laulībām vajadzīgs garīdznieks un notārs.
— Vispirms vajadzīgs laulību līgums, — Benvenuto iebilda, izņemdams no kabatas jau sastādīto dokumentu, — bet tas jau ir gatavs, atliek vienīgi ierakstīt vārdus.
Viņš nolika līgumu uz galda un sniedza māceklim spalvu.
— Paraksti, Pagolo, paraksti!
— Nu gan esmu iekritis slazdā, — māceklis murmināja.
— Kas? Ko tu sacīji? — Benvenuto vaicāja, nepaceldams balsi, kurā bija skaidri saklausāmi draudi. — Tu runā par slazdiem? Kur tu redzi slazdus? Vai tad es iestūmu tevi Skocones istabā? Vai tad es ieteicu tev viņu bildināt? Tad arī precies, Pagolo! Kad būsi viņas vīrs, mēs nonāksim mainītās lomās: ja es ieiešu pie Katrīnas, tu piedraudēsi man ar divkauju, bet es nobīšos.
— Ak, cik tas būtu smieklīgi! — Katrīna iesaucās, vienā mirklī aizmirsdama mežonīgās bailes, un, iztēlojusies šādu pavērsienu, sāka kā neprātīga smieties.
Pagolo, mazliet atguvies no bailēm un Katrīnas smieklu iedrošināts, sāka uztvert notiekošo mierīgāk. Nodomājis, ka skolotājs tikai biedē viņu, lai piespiestu apprecēties, kas būtu bijis pārāk traģisks atrisinājums šai komēdijai,
viņš nolēma izvairīties no uzspiestajām laulībām un ieņemt stingrāku nostāju.
— Kā nu ne, — viņš atsaucās, pielāgodamies Skocones jautrajam tonim, — situācija patiešām būtu amizanta, taču diemžēl tas nekad nenotiks.
— Kā — nekad nenotiks?! — Benvenuto ierēcās, būdams ne mazāk pārsteigts kā lauva, kas ieraudzījis, ka tam grasās uzbrukt lapsa.
— Jā, nenotiks, — Pagolo atteica. — Es labāk miršu! Nogaliniet mani!
Tiklīdz Pagolo bija izteicis šos vārdus, Čellīni ar vienu lēcienu atradās viņam blakus. Pagolo pamanīja pazibam dunča asmeni un atlēca sāņus, izdarīdams to tik ātri un laimīgi, ka zeltkaļa spēcīgās rokas vadītais duncis tikai viegli skāra plecu un ietriecās sienas panelī.
— Esmu ar mieru! — Pagolo iekliedzās. — Žēlastību! Es darīšu visu, ko jūs pavēlēsiet.
Un, kamēr Benvenuto ar grūtībām izvilka dunci, kas cauri panelim bija iestrēdzis sienā divas collas, Pagolo pieskrēja pie galda, ātri paķēra spalvu un parakstīja līgumu. Tas viss nptika tik zibenīgi, ka Skocone pat nepaguva iejaukties.
— Pateicos jums, mans dārgais Pagolo, par godu, kādu jūs man parādījāt, — viņa sacīja, slaucīdama aiz bailēm sariesušās asaras un tai pašā laikā apvaldīdama vieglu smaidu. — Bet mums ir jāizskaidrojas; es uzklausīju jūs, uzklausiet arī jūs mani. Jūs nupat atteicāties precēties ar mani, bet tagad es atsaku jums. Es nebūt nedaru to tāpēc, lai pazemotu jūs, Pagolo, es tikai nemīlu jūs un uzskatu par labāku nemaz neiziet pie vīra.
— Ja tu neprecēsies ar viņu, Skocone, tad viņš mirs, — Čellīni salti noteica.
— Bet es taču pati viņam atsaku! — Katrīna iesaucās.
— Viņš mirs, — Benvenuto atkārtoja, — lai neviens nevarētu sacīt, ka vīrietis, kas apvainojis mani, palicis nesodīts. Vai tu esi gatavs mirt, Pagolo?