Ja arī viņš sapņoja par kaut ko, tad tikai par daiļām vāzes, krūkas vai statujas formām, ja viņš arī vēlējās iegūt zeltu, briljantus un pērles — šos zemes dārgumus, tad vienīgi tāpēc, lai darinātu no tiem ziedus, vēl skaistākus par tiem, kas uzplaukst, dzīvinošas rasas slacīti; viņš bija vienaldzīgs pret pagodinājumiem un tituliem, ja to pamatā nebija viņa paša talants, ja tie nevairoja viņa mākslinieka slavu; ko gan varētu darīt šis sapņotājs satraukuma pilnajā hercogienes d'Etampas pasaulē? Jau pirmā vētra aizlauztu vāro, tikko uzplaukušo ziedu, kas solījās nest brīnišķīgus augļus. Iespējams, ka dvēseles nomāktības vai vienaldzības brīdī viņš būtu pakļāvies savas karaliskās labdares plāniem, taču tādā gadījumā, pārvērties par bālu un skumīgu ēnu, viņš dzīvotu vienīgi no pagātnes atmiņām. Hercogienei d'Etampai Askānio beidzot šķita tāds, kāds viņš patiesībā ari bija, — smalka un maiga dvēsele, kas alkst miera un skaidrības, piemīlīgs bērns, kuram nav lemts kļūt par vīrieti. Viņš varēja tikai pilnām ļauties jūtām, nevis veltīties idejām; radīts maigumam un mīlestībai, viņš ietu bojā kaislību vētrās, saļimtu zem dzīves likstu smaguma. Šāds cilvēks varēja apmierināt hercogienes d'Etampas sirdi, nevis viņas godkāri.
Tieši par to domāja hercogiene, kad ienāca Benvenuto; favorīti bija apņēmis drūmu domu mākonis, kas apēnoja viņas seju.
Ienaidnieki nomērīja viens otru ar skatieniem; viņu lūpas vienlaikus savilkās ironiskā smaidā, bet acis skaidri sacīja, ka cīņa būs briesmīga.
«Beidzot man gadījies cienīgs pretinieks,» Anna nodomāja. «Lūk, vīrietis, kas nav radis zaudēt. Taču salīdzinājumā ar viņu man šobrīd ir daudz vairāk priekšrocību, tālab gods par uzvaru nemaz nebūs tik liels.»
«Patiešām, kundze, jūs esat spēcīga rakstura sieviete,» Benvenuto domās sacīja, «un reti kad man bijusi tik grūta divkauja kā cīņa ar jums. Bet esiet bez rūpēm, galantais intrigu ierocis man kalpo tikpat labi kā jebkurš cits.»
Šis mēmais dialogs norisa saspringtā klusumā. Hercogiene ierunājās pirmā.
— Jūs esat pārāk nepacietīgs, maestro Čellīni, — viņa sacīja, — karalis nolicis grāfa d'Orbeka laulību līguma parakstīšanu uz pusdienlaiku, bet tagad ir tikai ceturksnis pāri vienpadsmitiem. Atļaujiet man atvainoties viņa majestātes vieta, taču tas noticis nevis tāpēc, ka karalis nokavējis, bet gan tāpēc, ka jūs esat atnācis par agru.
— Es esmu laimīgs, kundze, ka atnācu tik agri, jo, pateicoties tam, man ir gods tērzēt ar jums divatā; ja ne- butu šīs laimīgas sagadīšanās, es būtu lūdzis jums parādīt man šādu laipnību.
— Ko es dzirdu, Benvenuto? — hercogiene atteica. — Vai tiešām jūsu neveiksmes jūs padarījušas par glaimotāju?
' — Manējās? Nē, kundze, runa nav par mani. Es vienmēr esmu uzskatījis par savu pienākumu nostāties to cilvēku pusē, kas nonākuši nelaimē, un tagad jūs, kundze, pati redzat tam pierādījumu.
Sacīdams šos vārdus, Čellīni izņēma no apmetņa hercogienes pasūtīto zelta liliju, kuru tikai šorīt bija pabeidzis. Hercogiene aiz pārsteiguma un prieka vai iekliedzas. Vēl nekad viņa nebija redzējusi tik brīnišķīgu rotaslietu, pat ziedi, kas aug «Tūkstoš un vienas nakts» pasakās apdziedātajos dārzos, nav tā ielīksmojuši feju vai peri skatienus.
— Ak! — hercogiene iesaucās, pastiepdama roku pēc lilijas. — Tiesa, jūs apsolījāt pabeigt liliju, Benvenuto, taču, jāatzīstas, es neticēju tam.
— Kāpēc jūs neticat maniem vārdiem? — Čellīni smiedamies sacīja. — Jūs darāt man pāri, kundze!
— O, ja jūsu vārdi solītu man atriebību, nevis laipnību, tad es spriestu savādāk.
— Bet vai jums nekad nav ienācis prātā, ka var apvienot gan vienu, gan otru? — Benvenuto jautāja, atraudams roku ar liliju.
— Es jūs nesaprotu, — hercogiene atbildēja.
— Vai jums neliekas, kundze, ka iemaksa, ko jūs saņēmāt par valsts interešu nodevību, atraujot Milānas hercogisti no Francijas, atstās lielisku iespaidu? — Benvenuto turpināja, rādīdams hercogienei zelta lilijas kausiņā mirguļojošo briljantu, ko viņai bija uzdāvinājis Kārlis Piektais.
— Jūs uzdodat mīklas, mans dārgais zeltkali, diemžēl man nav laika tās minēt, jo drīz ieradīsies karalis.
— Bet es jums atbildēšu ar senu latīņu parunu: «Verba volant, scripta manent,» — kas nozīmē: «Vārdi izgaist, raksti paliek.»
— Ak vai, jūs maldāties, mans dārgais zeltkali, raksti pārvērtušies pelnos. Tādēļ nepūlieties mani iebiedēt, jo es neesmu mazs bērns, un dodiet šurp liliju, kas pieder man!
— Pacietību, kundze, mans pienākums jūs brīdināt, ka manās rokās lilija ir kā brīnišķīgs talismans, turpretī jūsu rokās tā zaudēs jebkuru vērtību. Mans darbs ir smalkāks, neka pirmajā mirklī tas varētu likties. Kur ļaudis nesaskata neko vairāk kā parastu rotaslietu, mākslinieks dažkārt paslēpis kādu ieceri. Vai gribat, lai es jums parādu šo ieceri, kundze?… Nekas nevar būt vienkāršāks, jums tikai jānospiež acij apslēpta atspere. Ziedkausiņš pavērsies, un tajā mēs ieraudzīsim nevis tārpu, kādi reizēm atrodami dzīvos ziedos un samaitātās cilvēku sirdīs, bet gan kaut ko līdzīgu un, iespējams, vēl ļaunaku — hercogienes d'Etampas negodu, kas uzrakstīts ar viņas pašas roku un apliecināts ar viņas pašas parakstu.