Sacīdams to, Benvenuto nospieda atsperīti un izņēma no mirdzošā lilijas ziedkausiņa saritinātu zīmīti. Pēc tam viņš mierīgi atritināja to un parādīja aiz dusmām nobālu- šai un aiz šausmām sastingušai hercogienei.
— Jūs to negaidījāt, kundze, vai ne? — Čellīni aukstasinīgi noprasīja, atkal saritinādams un paslēpdams vēstuli lilijā. — Bet, ja jūs labāk pazītu manus paradumus, jūs tas nepārsteigtu: pirms gada es paslēpu statujā virvju kāpnes; pirms mēneša es paslēpu statujā meiteni. Bet kas šoreiz man bija jāpaslēpj ziedā? Nekas vairāk kā mazs papīriņš, un to es arī izdarīju.
— Bet es taču pati savām rokām iznīcināju šo nelaimīgo zīmīti! — hercogiene iesaucās. — Tā sadega manu acu priekšā, es redzēju liesmas, es pieskāros pelniem!
— Bet vai jūs izlasījāt zīmīti, iekāms to sadedzinājāt?
— Nē! Kāds neprāts! Es to neizlasīju!
— Veltīgi jūs to nedarījāt, kundze, jo būtu pārliecinājusies, ka grizetes vēstule, ja to sadedzina, dod tikpat daudz pelnu kā hercogienes vēstule.
— Šis nelietīgais Askānio ir mani piekrāpis!
— O, nerunājiet tā, kundze, neturiet aizdomās šo skaidro un cēlo dvēseli, lai gan, piekrāpdams jūs, viņš būtu izmantojis pret jums tos pašus ieročus, kādus jūs izmantojat pret viņu. O, nē, Askānio jūs nepiekrāpa! Viņš nedarītu to pat tai gadījumā, ja varētu ar to glābt pats sevi, varētu glābt Kolombu. Viņu pašu piekrāpa.
— Kas to izdarīja?.
— Jauneklis, students, tas pats Zaks Obrī, kas ievainoja vikontu de Marmaņu; droši vien vikonts jums par viņu ir stāstījis.
— Patiešām, — hercogiene nomurmināja, — Marmaņs man stāstīja, ka nez kāds students — nez kāds Zaks Obrī gribējis piekļūt pie Askānio, lai paņemtu no viņa šo vēstuli.
— Un, dabūjusi to zināt, jūs devāties pie Askānio; bet studenti, kā zināms, ir veikli zēni, un Zaks Obrī
aizsteidzās jums priekšā. Kad jūs atstājāt d'Etampas pili, viņš ielavījās sava drauga kamerā, bet, kad jus tajā iegājāt iekšā, viņš izgāja no tās laukā.
— Bet es nevienu neredzēju!
— Ja jūs, kundze, būtu vērīgāk palūkojusies apkārt, tad būtu pamanījusi kameras kaktā paklāju, un, pacēiusi šo paklāju, jūs atrastu pazemes eju uz blakus kameru.
— Bet Askānio, Askānio?
— Kad jūs iegājāt, viņš gulēja, vai ne?
— Jā.
— Tad ziniet: kamēr viņš gulēja, Zaks Obrī, kuram draugs atteicās atdot jūsu vēstuli,' izņēma to no Askānio kamzoļa kabatas un ielika tās vietā citu. Aploksnes maldināta, jūs bijāt pārliecināta, ka esat iznīcinājusi hercogienes d'Etampas vēstuli. Patiesībā jūs esat sadedzinājusi Zervēzas Peretas Popīno zīmīti.
— Bet šis Obrī, šis plebejs, kas tīkoja pēc muižnieka dzīvības, dārgi samaksās par savu nekaunību: viņš atrodas cietumā, viņam piespriests nāves sods.
— Viņš atrodas brīvībā, hercogien, un viņam par to jāpateicas vispirms jums.
— Kā tā?
— Viņš ir tas pats nabaga cietumnieks, kuru apžēlot jūs lūdzāt karali kopā ar mani.
— Ak es neprātīgā! — hercogiene d'Etampa nočukstēja, kodīdama lūpas.
Pēc tam, cieši uzlūkodama Čellīni un smagi elpodama aiz dusmām, viņa noprasīja:
— Ar kādiem noteikumiem jūs esat ar mieru atdot man vēstuli?
— Vai jūs pati to nenojaušat, kundze?
— Es neesmu gaišreģe, sakiet savus noteikumus.
— Jūs lūgsiet karali, lai viņš dod savu piekrišanu Askānio un Kolombas laulībām.
— Jūs slikti pazīstat hercogieni d'Etampu, msjē zeltkali. — Anna d'Eiiī iesmējās. — Nekādi draudi mani nepiespiedīs atteikties no mīļotā cilvēka.
— Jūs atbildējāt nepadomājusi, kundze.
— Un tomēr es palieku pie teiktā.
— Atļaujiet man, kundze, apsēsties bez kādām ceremonijām un brīdī ar jums atklāti parunāt, — Benvenuto sacīja ar valdzinošu vaļsirdību, kas raksturīga neparastiem cilvēkiem. — Es esmu tikai necils tēlnieks, bet jūs
slavena hercogiene, un, lai gan mūs šķir milzīgs attālums, es uzdrošinos apgalvot, ka mēs gluži labi sapratīsim viens otru. Un netēlojiet, lūdzu, nepieejamu karalieni, tas nav vajadzīgs; es netaisos jūs aizvainot, es tikai gribu jums šo to izskaidrot; augstprātība šoreiz patiešam ir nevietā, jo jūsu lepnumam nekas nedraud.
— Nudien, jūs esat apbrīnojams cilvēks! — Anna neviļus iesmējās. — Lai notiek, runājiet, es jūs klausos.
— Es jau teicu jums, hercogien, — Benvenuto mierīgi turpināja, — par spīti tam, ka mēs ieņemam sabiedrībā dažādu stāvokli, mēs varam lieliski saprasties un būt pat noderīgi viens otram. Jūs bijāt sašutusi, kad es lūdzu jūs atteikties no mīlestības pret Askānio; jums taš likās neiespējami un nesaprātīgi. Un tomēr es gribu pierādīt jums, kundze, pretējo, minēdams kādu piemēru.
— No savas dzīves?
— Jā, tāpat kā jūs mīlat Askānio, es mīlēju Kolombu.
— Jūs?
— Jā. Es mīlēju viņu, kā var mīlēt tikai vienreiz mūžā. Es biju ar mieru atdot viņas dēļ savu dzīvību, savu dvēseli, un tomēr es atteicos no viņas Askānio dēļ.
— Patiešām nesavtīga kaislība, — hercogiene zobgalīgi piebilda.
— Ak, kundze! Nelieciet apsmieklā manas ciešanas, nezobojieties par manām bēdām! Es esmu daudz pārdzīvojis un sapratis, ka Kolomba nav piemērota man tāpat kā Askānio jums, hercogien. Uzklausiet mani, kundze: mēs abi divi, ja šāds apvienojums jūs pārāk neaizvaino, piederam pie neparastas un dīvainas dabas cilvēkiem, kuriem ir sava īpaša dzīve, īpaša jūtu pasaule un kuri * reti saprotas ar citiem cilvēkiem. Mēs abi, kundze, pielūdzam varenus un briesmīgus elkus — kalpošana tiem padara cildenāku dvēseli un paceļ cilvēku pāri pūlim. Jūsu elks, kundze, ir godkāre, mans — māksla. Abas šīs dievības ir greizsirdīgas, un, lai arī kādas ciešanas tās mums sagādātu, tās visur un vienmēr valdīs pār mums. Jūs alkāt Askānio mīlestības, lai greznotu ar to sevi kā ar kroni; es sapņoju par Kolombu kā par Galateju. Jūs mīlējāt kā hercogiene, es — kā mākslinieks; jūs vajājāt, es cietu. O! Nedomājiet, ka es jūs nosodu: gluži otrādi, es esmu sajūsmināts par jūsu enerģiju un drosmi. Un, lai ko sacītu sīki ļaudis, manuprāt, brīnišķīgi ir apgriezt apkārt visu pasauli, lai izcirstu ceļu mīļotajam. Es pazīstu