visusatriecošo kaisles spēku un esmu par viengabalainiem raksturiem, kuri spējīgi veikt varoņdarbu un izdarīt noziegumu; es esmu par pārcilvēciskiem raksturiem, jo mani valdzina viss negaidītais, viss, kas paceļas pāri ikdienībai. Un tā, no sirds mīlēdams Kolombu, kundze, es sapratu, ka mana lepnā un neapvaldītā daba nav piemērota šai skaidrajai eņģeļa dvēselei. Arī pati Kolomba iemīlēja Askānio, manu maigo un labsirdīgo audzēkni; viņu biedēja mans skarbais un spēcīgais raksturs. Es pavēlēju savai sirdij klusēt, bet, kad tā man neklausīja, es aicināju palīgā dievišķīgo mākslu, un divatā mums izdevās pieveikt un apbedīt uz visiem, laikiem šo nepakļāvīgo mīlestību. Māksla, mana vienīgā pavēlniece, uzspieda man uz pieres karstu skūpstu, un es nomierinājos. Dariet tāpat kā es, hercogien, nelaupiet šiem bērniem debesu dāvāto mīlestību, neaptumšojiet viņu svētlaimi! Mūsu aicinājums ir šās zemes dzīve ar visām tās bēdām, cīņām un reibinošo uzvaras saldmi. Mēģiniet dziedēt sirds brūces, remdējot savu godkāri; sagraujiet impērijas, ja jums tīk, rotaļājieties sava prieka pēc ar karaļiem un šās pasaules varenajiem. Viņi ir to pelnījuši, un es pirmais jums aplaudēšu. Taču saudzējiet šo nevainīgo bērnu laimi un mieru, jo viņi tik maigi mīl viens otru dieva tā kunga un jaunavas Marijas vaiga priekšā!
— Kas jūs īsti esat, maestro Benvenuto Čellīni? Līdz šim es jūs nepazinu, — hercogiene pārsteigta sacīja.
— Kas jūs esat?
— Es esmu neparasts vīrietis, zvēru pie dieva, tāpat kā jūs, hercogien, esat neparasta sieviete, — Benvenuto smiedamies attrauca ar viņam raksturīgo vaļsirdību.
— Bet tas, ka jūs mani nepazīstat, man dod milzīgas priekšrocības salīdzinājumā ar jums, jo es, kundze, jūs pazīstu.
— Iespējams — hercogiene atbildēja, — toties tagad esmu sapratusi, ka neparastas sievietes mīl daudz spēcīgāk nekā neparasti vīrieši, viņas nicina pārcilvēcisku uzupurēšanos un visiem līdzekļiem līdz pēdējam brīdim cīnās par savu mīlestību.
— Tātad jūs aizvien vēl esat pret Askānio un Kolombas laulībām?
— Es aizvien vēl viņu mīlu un nevēlos zaudēt.
— Dariet, kā zināt, taču piesargieties! Man ir smaga roka, un ciņa ar mani jums nebūs viegla. Vai jūs visu
labi apsvērāt? Un kategoriski atsakaties dot savu piekrišanu Askānio un Kolombas laulībām?
— Kategoriski, — hercogiene atbildēja.
— Labi. Tad ieņemsim pozīcijas! — Benvenuto iesaucās. — Karš turpinās.
Šai brīdī durvis atvērās un kalpotājs paziņoja par karaļa ierašanos.
XLI
laulības aiz mīlestības
Fransuā Pirmais ienāca, vezdams aiz rokas Diānu de Puatjē, ar kuru viņš nupat bija kavējies pie slimā dēla gultas. Naida pārņemtā Diāna instinktīvi juta, ka viņas sāncensei draud pazemojums, tālab nevēlējās palaist garām tik patīkamu skatu.
Bet Fransuā Pirmais neko neredzēja, neko nedzirdēja, nevienu neturēja aizdomās; viņš domāja, ka hercogiene d'Etampa un Benvenuto pilnīgi samierinājušies, un, redzēdams viņus sēžam blakus un mierīgi tērzējam, sveicināja abus reizē ar smaidu un galvas mājienu.
— Esi sveicināta, skaistuma karaliene! Esiet sveicināts, visu mākslinieku karali! Par ko jūs abi tik aizrautīgi tērzējāt?
— Ak, jūsu majestāte, mēs runājām par politiku, — Benvenuto atbildēja.
— Kāds jautājums piesaistījis jūsu gaišos prātus? Pasakiet, lūdzu, arī man!
— Tas pats, par ko tagad runā visa pasaule, sir, — zeltkalis turpināja.
— Saprotu, jūs spriedāt par Milānas hercogisti.
— Jā, sir.
— Un kādas ir jūsu domas?
— Mums ar hercogieni ir dažādi uzskati, sir; saskaņā ar vienu no tiem imperators grasās atraut Milānas hercogisti jums un atdot to jūsu dēlam Šarlam, tādējādi lauzdams savu solījumu. •
— Kurš no jums tā domā?
— Kā liekas, hercogiene d'Etampa.
Hercogienes seju pārklāja nāves bālums.
— Ja imperators tā rīkotos, tad tā būtu zemiska nodevība, — Fransuā Pirmais atteica, — taču viņš to nedarīs.
— Ja viņš to arī nedarīs, — sarunā iejaucas Diāna,
— tad ne jau tāpēc, ka viņam būtu trūcis labu padomdevēju.
— Man tomēr gribētos zināt, velns parāvis, kas varēja dot imperatoram tādu padomu! — Fransuā Pirmais iesaucās.
— Dieva dēļ, neuztraucieties, sir, — Benvenuto sacīja.
— Saruna bija gaužām vispārīga, un mēs tikai izteicām savus pieņēmumus: vai tad mēs ar hercogieni d'Etampu esam kādi politiķi, jūsu majestāte. Hercogiene ir sieviete un domā galvenokārt par savārn rotām, lai gan, ņemot vērā viņas skaistumu, tas ir pilnīgi lieki, turpretī es, jūsu majestāte, esmu mākslinieks un interesējos vienīgi par savu mākslu. Vai nav tiesa, hercogien?
— Bet, galvenais, mans dārgais Čellīni, — Fransuā Pirmais sacīja, — jums ar hercogieni pieder pasaulē lielākie dārgumi, un jums nav nekādas vajadzības apskaust pat tos, kam pieder Milānas hercogiste. Hercogieni karalienes godā iecēlis viņas skaistums, bet jūs karaļa godā — jūsu ģenialitāte.
— Vai tiešām es būtu karalis, sir?
— Jā, karalis. Kaut arī jums nav uz ģerboņa trīs liliju kā man, toties rokā jums ir lilija, kura man šķiet skaistāka par visām lilijām, kādas jebkad rotājušas saules apmirdzētus dārzus vai karaļu ģerboņus.