Kādas divdesmit reizes pārgājiena laikā Benvenuto Čellīni izjuta kārdinājumu aizjoņot pa priekšu galmam, tomēr ikreiz viņu atturēja Ferrāras kardināls, apgalvodams, ka, gadījumā ja karalis dienas laikā ne reizes neieraudzīs tēlnieku, tad, bez šaubām, pajautās, kas ar viņu noticis, un, uzzinājis, ka viņš aizbraucis, nepalūdzis atļauju, uzskatīs to par necieņas izrādīšanu viņa majestātei. Un Benvenuto, ar grūtībām apvaldīdams nepacietību, ilgajās stāvēšanas reizēs centās īsināt laiku, darinādams uzmetumus Fontenblo nimfai.
Beidzot Benvenuto iebrauca Parīzē. Vispirms viņš apmeklēja Primatičo, kam bija uzticēts turpināt Fontenblo pilī Leonardo da Vinči un Roso darbu. Primatičo jau sen dzīvoja Parīzē un droši vien varēja dot labu padomu, kur atrast modeli.
Pie reizes pāris vārdu par Primatičo.
Sinjors Frančeslco Primatičo, kuru tai laikā sauca pai da Bolonja pēc viņa dzimšanas vietas, bet mēs — mēs gan saucam vienkārši par Primatičo un kurš sešus gadus bija Džūlio Romāno māceklis, jau astoņus gadus dzīvoja Francijā, kurp viņu bija ataicinājis Fransuā Pirmais pēc slavenā mākslinieku pārvilinātāja Mantujas marķīza ieteikuma. Kā tas redzams Fontenblo pilī, Primatičo māksla ir pārsteidzoši dāsna, viņa glezniecības maniere ir atraisīta un monumentāla, līnijas nevainojami tīras. Trīs gadsimtus bija nodots aizmirstībai gan pats mākslinieks, gan viņa vispusīgās zināšanas, plašais redzesloks, varenais talants un meistarība visos glezniecības žanros, un vienīgi mūsu gadsimts viņam pilnām atlīdzināja šo netaisnību. Patiešām, dievbijīgas iedvesmas pārņemts, viņš apgleznoja Boregā- ras kapelu, Monmoransī pils sienas pārklāja ar pamācoša satura gleznojumiem, kuros attēloja kristiešu galvenos tikumus; plašo Fontenblo pili viņš piepildīja ar saviem šedevriem: Zelta vārtus un Balles zāli izrotāja ar brīnišķīgiem mitoloģiskiem un alegoriskiem sižetiem; Ulisa galerijā un svētā Ludviķa istabā viņš atdzīvināja gleznās dižā Homēra «Odiseju» un daļu «Iliādas». Pēc tam no leģendārajiem laikiem viņš pārcēlās uz varoņu laikmetu un veltīja savu mākslu vēsturei. Galvenie notikumi no Aleksandra un Romuia dzīves un Havras padošanās atainoti gleznās, kas grezno Lielo galeriju un istabu blakus Balles zālei; viņš uzgleznoja arī ainavas, kas izstādītas retu lietu muzejā. Un, beidzot, ja mēs gribētu aptvert visu šā izcilā mākslinieka talanta lielumu, pieminēt visu viņa daudzpusīgo veikumu, uzskaitīt visus viņa darbus, tad mēs atklātu, ka viņš devis deviņdesmit astoņas lielas un simt trīsdesmit mazāka izmēra gleznas: ainavas, marīnas, ainas no vēstures un svēto dzīves, portretus, darbus ar alegoriskiem un episkiem sižetiem.
Tāds cilvēks bija spējīgs saprast Benvenuto. Tālab, tikko ieradies Parīzē, Benvenuto ar atklātu sirdi devās pie Primatičo; gleznotājs uzņēma viņu, kā pieklājas.
Pēc draudzīgas sarunas, kāda parasti risinās, kad svešumā satiekas tautieši, Benvenuto atvēra mapes un parādīja Primatičo savus uzmetumus, atklādams viņam savu ieceri un apvaicādamies, vai s'.arp šejienes modeļiem nav tādas daiļavas, kas atbilstu viņa prasībām.
Primatičo pašūpoja galvu un skumji pasmaidīja.
Patiešām, viņi taču neatradās Itālijā, šai laimīgajā zemē, kas varēja sacensties ar Grieķiju. Francija tai laikā, tāpat kā tagad, tika uzskatīta par elegances, labas uzvedības un koķetērijas zemi, taču būtu bijis veltīgi meklēt Valuā[9]zemē lielisko skaistumu, kas Tibras un Arno krastos iedvesmoja Mikelandželo, Rafaelu, Džovanni Bolonju un Andrea del Sārto. Protams, kā mēs jau sacījām, ja vien gleznotājs vai tēlnieks varētu izraudzīties modeli aristokrātu aprindās, viņš drīz vien atrastu meklēto; taču, gluži kā ēna, kas palikusi šaipus Stiksas, viņš varēja vienīgi izkopt savu māksliniecisko gaumi, noraudzīdamies uz daiļajiem, dižciltīgajiem stāviem, kas slīdēja garām pa Elizejas laukiem, kur ieiet viņam bija aizliegts.
Notika tā, kā Primatičo jau bija paredzējis: Benvenuto apskatīja vai veselu armiju modeļu, taču neviens no tiem neiemiesoja īpašības, kādas bija vajadzīgas, lai mākslinieks varētu īstenot savu ieceri.
Tad viņš ataicināja uz Ferrāras kardināla pili, kur bija apmeties, visas pazīstamās Venēras, kurām maksāja ekiju par seansu, taču neviena no tām neattaisnoja viņa cerības.
Benvenuto jau krita vai izmisumā, līdz kādu vakaru, nākdams viens pats pa Ptīšānas ielu uz mājām pēc vakariņām, kuras bija ieturējis kopā ar trim Parīzē sastaptiem tautiešiem — sinjoru Pjetro Stroci, viņa svaini grāfu d' An- gijāru un slavenā Džovanni Piko de Mirandolas brāļadēlu Galeoto Piko, — viņš pēkšņi ieraudzīja skaistu, graciozu meiteni. Benvenuto aiz prieka nodrebēja: viņš vēl nebija sastapis sievieti, kas tik dzīvi iemiesotu viņa sapni par Fontenblo nimfu. Viņš devās meitenei nopakaļ. Viņa uzkapa Ortī pakalnā, pagāja garām Sentonorē baznīcai un nogriezās pa Pelikāna ielu. Te viņa atskatījās, lai pārlie- (inātos, vai nepazīstamais vīrietis vēl aizvien viņai seko, un, ieraudzījusi Benvenuto dažu soļu atstatumā no sevis, ātri atrāva durvis un nozuda aiz tām. Arī Benvenuto piegāja pie durvīm un atrāva tās vaļā. Viņš bija izdarījis to laikus, jo kāpņu līkumā, ko apgaismoja eļļas lampiņa, vēl paguva pamanīt izsekojamās meitenes tērpa malu.
Benvenuto uzkāpa otrajā stāvā; kādas istabas durvis bija palikušas puspievērtas, un šai istabā viņš ieraudzīja to, kurai viņš sekoja.
Nepaskaidrodams sava nāciena iemeslu, pats nebildis ne vārda, Benvenuto vispirms gribēja pārliecināties, vai meitenes auguma līnijas harmonē ar viņas sejas pantiem, tālab viņš apgāja divas trīs reizes apkārt nabaga pārsteigtajai meitenei, kura neviļus pakļāvās viņa gribai; uzlūkodams meiteni gluži kā antīku skulptūru, Benvenuto pat lika viņai pacelt rokas virs galvas, jo šādā pozā viņš gribēja veidot Fontenblo nimfu.