— Tā nav mana lilija, sir, tā pieder hercogienei, un to darinājis pēc viņas pasūtījuma mans skolnieks Askānio, bet, tā kā Askānio nepaguva to pabeigt, saprazdams hercogienes vēlēšanos ātrāk iegūt šo dārgo rotu, es pabeidzu to pats, no visas sirds cerēdams, ka tā simbolizēs mieru, ko mēs ar hercogieni pirms dažām dienām noslēdzām Fontenblo pilī jūsu majestātes klātbūtnē.
— Cik brīnišķīga rotaslieta! — karalis iesaucās, pastiepdams roku pēc zelta zieda.
— Vai nav tiesa, jūsu majestāte? — Benvenuto sacīja, itin kā neviļus atraudams roku. — Šis mākslas darbs ir pelnījis, lai hercogiene d'Etampa bagātīgi atalgotu jauno meistaru, vai ne?
— Tieši to es gribu darīt, — hercogiene d'Etampa atbildēja, — un manu atalgojumu apskaustu pat karalis.
— Taču jūs zināt, kundze, ka Askānio, lai cik vērtīgs būtu atalgojums, dod priekšroku kam citam. Ko lai dara, hercogien, mēs, mākslinieki, esam dīvaini ļaudis un bieži vien izturamies vienaldzīgi pret to, ko,- pēc jūsu vārdiem, apskaustu pat karalis.
— Un tomēr Askānio būs jāsamierinās ar to atalgojumu, kādu es viņam piedāvāšu, — hercogiene d'Etampa atbildēja, pietvīkdama aiz dusmām. — Es jau jums sacīju, Benvenuto, ka savu lēmumu es negrozīšu.
— Tādā gadījumā tu pateiksi man kā noslēpumu, ko vēlas Askānio, un, ja vien tas nebūs pārāk grūti izdarāms, mēs pacentīsimies visu nokārtot, — Fransuā Pirmais sacīja, atkai pastiepdams roku pēc lilijas.
— Aplūkojiet šo dārglietu labi uzmanīgi, jūsu majestāte, — Benvenuto sacīja, ielikdams zieda kātu karaļa rokā. — Apskatiet vērīgi katru ziedlapiņu, un jūs sapratīsiet, sir, ka nav tāda atalgojuma, kas būtu šā šedevra cienīgs. ,
Sacīdams šos vārdus, Benvenuto pievērsa hercogienei savu caururbjošo skatienu, bet Anna d'Eiiī tik labi prata savaldīties, ka nesarauca pat uzacis, kad lilija no zeltkaļa rokām nonāca Fransuā Pirmā rokās.
— Patiešām, brīnumdaiļš zieds, — karalis noteica, — bet kur jūs sameklējāt tik lielisku briljantu, kas tik spoži mirguļo ziedkausiņā?
— To neatradu es, jūsu majestāte, — Benvenuto atbildēja ar aizkustinošu vientiesību, — briljantu manam māceklim iedeva hercogiene d'Etampa.
— Es nekad neesmu redzējis jums šo dārgakmeni, hercogien, — karalis jautāja. — Kur tādu var atrast?
— Acīmredzot turpat, kur atrod citus briljantus, sir,— Gizaratas vai Golkondas atradnēs.
— O, šim briljantam ir sava vēsture, — Benvenuto ieteicās, — un, ja jūsu majestāte vēlētos, es labprāt to izstāstītu. Ar šo briljantu mēs esam veci draugi, jo tas jau trīs reizes pabijis manās rokās. Vispirms es iestrādāju to viņa svētības pāvesta tiārā, ko briljants brīnišķīgi rotāja; pēc tam pēc pāvesta Klementa VII norādījuma iedarināju to lūgšanu grāmatā, kuru svētais tēvs uzdāvināja imperatoram Kārlim Piektajam, bet Kārlis Piektais lika iestrādāt briljantu gredzenā, acīmredzot vēlēdamies, lai šis dārgakmens katram gadījumam vienmēr būtu viņam klāt, jo briljants maksā vairāk par miljonu.
Jūsu majestāte droši vien būs pamanījis gredzenu jūsu svaiņa imperatora pirkstā?
— Patiešām atceros! — karalis iesaucās. — Mūsu pirmajā tikšanās reizē Fontenblo^ gredzens ar šo akmeni bija viņam pirkstā. Kā šis briljants nonāca pie jums, hercogien?
— Jā, jā, pastāstiet, lūdzu, kā šis dārgakmens nokļuva no imperatora pie jums, — Diāna sacīja priekā starojošām acīm.
— Ja šo jautājumu uzdotu jums, kundze, — hercogiene d'Etampa atbildēja, — jums, protams, tas nesagādātu grūtības, jūs jau stāstāt par intīmām lietām ne tikai savam biktstēvam vien.
— Bet jūs neatbildējāt uz karaļa jautājumu, kundze, — Diāna de Puatjē neatlaidās.
— Jā, kā tomēr šis briljants nonāca pie jums? — Fransuā Pirmais atkārtoja.
— Pajautājiet Benvenuto, viņš jums izstāstīs, — hercogiene atbildēja, mezdama pretiniekam pēdējo izaicinājumu.
— Runā, Čellīni, un labi ātri, man apnicis gaidīt! — karalis pavēlēja.
— Labi, jūsu majestāte, — Benvenuto sacīja. — Jāatzīstas, ka pirmajā brīdī, kad es ieraudzīju šo briljantu, man, tāpat kā jums, sir, radās dīvainas aizdomas. Kā zināt, jūsu majestāte, mēs ar hercogieni d'Etampu kādu laiku bijām ienaidnieki, un es kāroju uzzināt kādu noslēpumu, kas liktu viņai zaudēt cieņu jūsu majestātes acīs. Es sāku meklējumus un uzzināju…
— Ko tu uzzināji?
Benvenuto uzmeta īsu mirkli hercogienei un redzēja, ka viņa smaida. Tāda pašsavaldīšanās, kas piemita arī viņam pašam, māksliniekam patika, un viņš nolēma nevis rīkoties ātri, lai ar vienu dūrienu pabeigtu divkauju, bet gan to paildzināt, kā to dara par savu uzvaru pārliecināts duelants, gribēdams izrādīt savu spēku un veiklību, tiekoties ar cienīgu pretinieku.
— Ko tu uzzināji? — karalis atkārtoja. 1
— Es uzzināju, ka hercogiene nopirka briljantu no ebreja Manasē. Starp citu, sir, jums der zināt sekojošu: ienācis Francijas teritorijā, jūsu svainis imperators iztērēja tik daudz naudas, ka bija spiests ieķīlāt savus briljantus, bet hercogiene d'Etampa ar īsti karalisku vērienu uzpērk to, ko imperators nabadzības dēļ nevar saglabāt.
— Ļoti amizanti, muižnieka goda vārds! — Fransuā Pirmais iesaucās, divkārt glaimots gan kā mīļākais, gan kā karalis. — Bet, mana dārgā hercogiene, — viņš piebilda, uzrunādams Annu d'Eiiī, — jūs droši vien esat gaužām iztērējusies, iegādādamās tik dārgu briljantu, tādēļ mēs uzskatām par savu pienākumu atlīdzināt jums šos izdevumus, kas iecirtuši robu jūsu finansēs. Neaizmirstiet, ka Fransuā Pirmais ir jūsu parādnieks, jo dārgakmens ir neparasti skaists, un es vēlos, lai jūs to būtu saņēmusi nevis no imperatora, bet gan no karaļa.
— Paldies, Benvenuto, — hercogiene d'Etampa nočukstēja, — es sāku ticēt, ka mēs patiešām varēsim saprasties.
— Par ko jūs tur sačukstaties? — karalis pavaicāja.
— Tīrie nieki, sir, es atvainojos hercogienei par savām aizdomām, un viņa man žēlīgi piedeva, kas no viņas puses ir patiesa augstsirdība vēl jo vairāk tāpēc, ka tūlīt pēc šīm aizdomām man radās kādas citas — vēl nopietnākas aizdomas.