— Kādas tad? — Fransuā Pirmais noprasīja, turpretī Diāna, kuru nebūt nebija piemuļķojusi šī komēdija, jo naids darīja viņu gaišredzīgu, gandrīz vai vārda tiešā nozīmē aprija ar skatienu savu triumfējošo sāncensi.
Hercogiene saprata, ka divkauja ar nenogurdināmo pretinieku vēl nav beigusies, un viņas sejai pārslīdēja baiļu ēna; tomēr, pienācīgi novērtējot favorītes spējas savaldīties, mums jāteic, ka šī ēna tūdaļ nozuda. Vēl vairāk, izmantodama mirkli, kad Fransuā Pirmā domas kavējās pie tā, ko nupat bija teicis Benvenuto Čellīni, hercogiene mēģināja paņemt liliju, kuru karalis joprojām turēja rokā, taču Benvenuto itin kā nejauši nostājās starp viņu un karali.
— Kādas? O, šīs aizdomas ir tik nejēdzīgas, — mākslinieks smaidīdams sacīja, — ka es kaunos par tām un nezinu, vai no manas puses tā nebūtu pārdrošība, ja es uzdrīkstētos ko tamlīdzīgu stāstīt. Vienīgi jūsu majestātes visstingrākā pavēle varētu mani piespiest…
— Runājiet, Čellīni, es jums pavēlu! — karalis sacīja.
— Labi. Vispirms man atklāti jāatzīstas, — Benvenuto iesāka, — iespējams, ka vainīgs tur bija mans mākslinieka pašlepnums, bet es biju gaužām pārsteigts, kad hercogiene d'Etampa uzticēja māceklim pasūtījumu, kas darītu laimīgu jebkuru meistaru. Jūs atceraties manu mācekli Askānio, sir? Apburošs jauneklis, goda vārds, viņš būtu lielisks modelis Endimiona skulptūrai!
— Un tālāk? — Karalis nepacietīgi sarauca uzacis, juzdams, ka sirdī iezogas aizdomas.
Šoreiz hercogiene d'Etampa, par spīti savam izcilajam spējām savaldīties, nejaudāja apslēpt satraukumu. Viņa skaidri saskatīja Diānas de Puatjē acīs ļaunuma pilnu ziņkāri un turklāt lieliski zināja, ka Fransuā Pirmais varbūt spēs piedot viņai valsts nodevību, turpretī nekad nepiedos nodevību mīlestības lietās. .
Bet Benvenuto, itin kā nemanīdams hercogienes izbailes, turpināja:
— Tad nu, ņemot vērā mana Askānio skaistumu, es nodomāju, — piedodiet, cienījamās dāmas, iespējams, ka frančiem mans pieņēmums varētu likties nepiedienīgs, bet es spriežu pēc mūsu itāliešu princesēm, kas mīlestības lietās, atklāti sakot, rīkojas kā parastas mirstīgās, — tad nu es nodomāju, ka jūtām, kuras pamudinājušas hercogieni uzticēt pasūtījumu Askānio, nav nekā kopēja ar mīlestību pret daiļajām mākslām …
— Maestro, — aizvien vairāk raukdams uzacis, Fransuā Pirmais viņu pārtrauca, — vai jūs aptverat, ko jūs sakāt?
— Es jau iepriekš atvainojos par savu pārdrošību un lūdzu jūsu majestātei atļauju nerunāt par savām aizdomām.
— Es varu apliecināt, sir, ka jūs pats pavēlējāt viņam runāt, — sarunā iejaucās Diāna, — .bet tagad, kad viņš ir sācis …
— Nekad nav par vēlu apklust, ja zini, ka tu melo, — hercogiene d'Etampa iebilda.
— Ja jūs vēlaties, kundze, es apklusīšu, — Benvenuto piedāvāja. — Lai tas notiktu, pietiek ar vienu jūsu vārdu.
— Bet es vēlos, lai viņš turpina. Jums taisnība, Diāna, ir tādas lietas, kas jāizrunā līdz galam, — karalis sacīja, nenovērsdams skatienu no Benvenuto un hercogienes. — Turpiniet, msjē, turpiniet!
— Tas viss bija tikai pieņēmums, iekāms kāds pārsteidzošs atklājums deva jaunu vielu minējumiem.
— Kāds atklājums? — reizē iesaucās karalis un Diāna de Puatjē.
— Es turpinu, — Benvenuto klusi sacīja, vērsdamies pie hercogienes d'Etampas.
— Sir, kāpēc jums jātur lilija, klausoties šo bezgala garo stāstu? — itin kā nesadzirdējusi Benvenuto vārdus, hercogiene ieteicās. — Jūsu majestāte tik ļoti pieradis turēt scepteri, ka tikpat cieši tur arī šo vāro ziediņu, tādēļ es baidos, ka tas varētu salūzt.
Un hercogiene d'Etampa smaidīdama, kā prata smaidīt vienīgi viņa, pastiepa roku pēc lilijas.
— Piedodiet, kundze, — Čellīni iebilda, — šim ziediņam manā stāstā ir svarīga loma, tādēļ atļaujiet man, lai sniegtu paskaidrojumus …
— Tātad lilijai, maestro, jūsu stāstā ir svarīga loma? — Diāna de Puatjē iesaucās, zibenīgi izraudama ziediņu karalim no rokas. — Tādā gadījumā hercogienei d'Etampai taisnība: ja stāsts kaut daļēji apstiprinās aizdomas, tad lilijai daudz drošāk atrasties manās rokās; vai nu tīšām, vai netīšām, bet, iespējams, zaudējis savaldīšanos, jūs, jūsu majestāte, varat to salauzt.
Hercogiene d'Etampa briesmīgi nobālēja, sajuzdama, ka viņai draud bojāeja; viņa satvēra Benvenuto aiz rokas un pavēra jau lūpas, grasīdamās kaut ko sacīt, taču, pārvarējusi sevi, atlaida roku un saknieba lūpas.
— Sakiet visu, ko vien vēlaties, — viņa nomurmināja caur zobiem, — sakiet…
Pēc tam viņa piebilda tik klusā balsī, ka saklausīt hercogienes vārdus varēja vienīgi Benvenuto:
— Ja jūs uzdrošināties.
— Jā, runājiet, maestro, tomēr esiet uzmanīgs un ne- pasakiet ko lieku! — karalis pavēlēja.
— Bet jūs, kundze, esiet piesardzīga un neklusējiet pārāk ilgi, — Benvenuto klusi piemetināja.
— Mēs gaidām! — Diāna de Puatjē iesaucās, vai degdama aiz nepacietības.
— Labi, es turpinu. Iedomājieties, sir, iedomājieties, kundze, izrādās, ka Askānio un hercogiene d'Etampa rakstīja viens otram.
Hercogienei bija tāds izskats, itin kā viņa meklētu ieroci, ar ko nogalināt zeltkali.
— Rakstīja viens otram? — karalis pārjautāja.
— Jā, rakstīja vēstules; un visinteresantākais ir tas, ka šīs vēstules, ar kurām apmainījās hercogiene d'Etampa un nabaga māceklis, bija mīlestības vēstules.
— Sniedziet pierādījumus, maestro! Ceru, ka tie jums ir! — karalis pārskaities sauca.
— Ak dievs, protams, sir, tie man ir, — Benvenuto atbildēja. — Saprotiet, jūsu majestāte, es nekad neuzdrošinātos izteikt šādas aizdomas, ja nevarētu tās pierādīt.