— Tad dodiet ātrāk šurp pierādījumus, ja tādi jums ir! — karalis pieprasīja.
— Piedodiet, jūsu majestāte, es kļūdījos, sacīdams, ka tie ir pie manis: tie nupat bija jūsu majestātes rokās.
— Manās rokās? — karalis brīnījās.
•— Jā. Un patlaban tie atrodas pie de Puatjē kundzes.
— Pie manis? — Diāna iesaucās.
— Jā, — Benvenuto turpināja, saglabādams nesatricināmu mieru un augstasinību, kamēr karali bija sagrābušas dusmas, hercogiene d'Etampa drebēja nāves bailēs, bet Diāna de Puatjē kvēloja naidā pret sāncensi. — Jā, sir, pierādījumi atrodas lilijā.
— Lilijā? — karalis iesaucās, paņemdams ziedu no Diānas de Puatjē rokām un aplūkodams rotaslietu ar saspringtu uzmanību, kurā šoreiz nebija ne miņas no mīlestības uz mākslu. — Jūs teicāt, lilijā?
— Jā, sir, lilijā, — Čellīni apstiprināja. — Un jūs, kundze, zināt, ka pierādījumi ir tur, — viņš daudznozīmīgi turpināja, pagriezies pret hercogieni d'Etampu, kurai aiz satraukuma aizrāvās elpa.
— Es piekāpjos, — hercogiene nočukstēja. — Kolomba neprecēsies ar grāfu.
— Ar to vien nepietiek, — tāpat čukstus atbildēja Čellīni. — Viņai jāprecas ar Askānio.
— Nemūžam! — hercogiene attrauca.
Tikmēr karalis grozīja pirkstos liktenīgo ziediņu, aizvien vairāk dusmodamies un skaizdamies, ka nevar atklāti izteikt savas jūtas.
— Pierādījumi ir lilijā! Lilijā! — viņš atkārtoja. — Bet es nesaskatu tajā nekā īpaša.
— Jūsu majestāte, jūs nekad neatradīsiet pierādījumus, nezinādams noslēpumu, ar kura palīdzību ziediņš atverams.
— Tātad ir noslēpums? Tūlīt pat atveriet to, msjē, vai
arī es..,
Fransuā Pirmais saspieda pirkstus, itin kā grasīdamies salauzt ziediņu; abas sievietes iekliedzās. Karalis savaldījās.
— O, sir, būtu žēl sabojāt šo brīnumjauko rotaslietu! — Diāna iesaucās. — Dodiet to man, sir, un es galvoju, ka atklāšu noslēpumu, ja vien tāds ir.
Un Diāna ar saviem smalkajiem un veiklajiem pirk-„ stiem, kas aiz naida, šķiet, bija kļuvuši vēl veiklāki, sāka aptaustīt visus zelta ziediņa izliekumus un padziļinājumus, kamēr hercogiene d'Etampa, vai ļimdama aiz bailēm, neprātīgām acīm sekoja ikvienai viņas kustībai, visiem viņas nesekmīgajiem mēģinājumiem. Beidzot, vai nu pateicoties laimīgai nejaušībai vai arī gaišredzībai, ko saasināja greizsirdība, Diāna nospieda neredzamo atsperīti.
Lilija atvērās.
Abas sievietes atkal reizē skaļi iekliedzās: viena aiz prieka, otra aiz izbailēm. Hercogiene metās pie Diānas, lai izrautu ziediņu viņai no rokām, bet Benvenuto, aizturēdams viņu ar vienu roku, ar otru rādīja viņai vēstuli, ko jau bija izņēmis no slēptuves. Patiešām, žigli uzmetusi skatienu ziedkausiņam, hercogiene d'Etampa redzēja, ka tas ir tukšs.
— Es piekrītu visam, — hercogiene sacīja neskanīgā balsī, vairs nejaudādama turpināt cīņu.
— Zvērat pie evaņģēlija? — Benvenuto noprasīja.
— Zvēru!
— Kur tad ir pierādījumi, maestro Čellīni? — karalis nepacietīgi vaicāja. — Es redzu vienīgi nelielu iedobumu ziedā un neko vairāk.
— Pareizi, jūsu majestāte, šeit nekā nav, — Benvenuto apstiprināja.
— Bet agrāk varēja būt, — Diāna piebilda.
— Jums taisnība, kundze, — Benvenuto piekrita.
— Maestro! — karalis iesaucās, sažņaugdams dūres. — Vai zināt, ka šādi joki jums var bēdīgi beigties, ka pat daudz ievērojamāki vīri par jums dārgi maksājuši par mēģinājumu rotaļāties ar mani?
— Ticiet man, sir, es būtu pagalam izmisis, ja izraisītu pret sevi jūsu dusmas, — Čellīni atbildēja, nemaz nesamulsdams, — bet es neesmu izdarījis neko ļaunu un ceru, ka jūsu majestāte nav ņēmusi nopietni manus jokus. Vai tiešām es varētu tik vieglprātīgi izvirzīt pret hercogieni tik smagu apsūdzību? Hercogiene d'Etampa, ja jūs vēlaties, var pati parādīt jums vēstuli, kas izņemta no lilijas. Tajā patiešām runāts par mīlestību, taču par mana nelaimīgā Askānio mīlestību pret. kādu dižciltīgu meiteni, par mīlestību, kas pirmajā brīdī varētu likties aplama un neiespējama: mans Askānio, būdams īsts mākslinieks, iedomājās, ka brīnišķīgais mākslas darbs ir daiļās meitenes cienīgs, tālab viņš izmantoja šo liliju kā mīlestības vēstnesi un ielika tajā vēstuli, kurā griežas pēc palīdzības pie hercogienes d'Etampas, lūgdams viņu gluži kā pašu likteni. Bet liktenis, sir, kā jums zināms, ir visuvarens; es ceru, ka jūs nedusmosieties uz hercogieni, kas, darīdama labu darbu, iesaistījusi tajā arī Francijas karali. Tas ir viss noslēpums, jūsu majestāte, bet, ja mani daiļrunības uzplūdi jūs aizvainojuši, tad piedodiet man savā augstsirdībā, atceroties, ka jūs allaž esat man atļāvis izturēties jūsu klātbūtnē brīvi un nepiespiesti.
Šī svinīgi nopietnā runa uzreiz visu pārvērta. Kamēr Čellīni runāja, Diānas seja pamazām stiepās garāka, turpretī hercogienes d'Etampas seja noskaidrojās, bet karalis atguva labo noskaņojumu un jautro smaidu.
— Piedodiet,, dārgā hercogien! — Fransuā Pirmais iesaucās, tiklīdz Benvenuto bija beidzis savu runu. — Tūkstoškārt piedodiet man, ka varēju kaut mirkli šaubīties par jums. Sakiet — kas man jādara, lai izpirktu savu vainu un atgūtu jūsu labvēlību?
— Izpildiet, jūsu majestāte, lūgumu, ar kādu pie jums vēlas griezties hercogiene d'Etampa, tikpat žēlīgi, kā jūs jau izpildījāt manu lūgumu, — Benvenuto atbildēja favorītes vietā.
— Maestro Čellīni, tā kā jūs zināt manu vēlēšanos, pasakiet to manā vietā, — hercogiene sacīja daudz laipnāk, nekā mākslinieks to varēja gaidīt.
— Labi. Ja hercogiene d'Etampa uztic man šādu godpilnu lomu, tad atļaujiet man sacīt, sir, ka viņa lūdz, lai jūs iejauktos mana nelaimīgā Askānio sirdslietās.
— Labprāt! — karalis smiedamies sacīja. — No visas sirds vēlu laimi šim glītajam māceklim. Bet kā sauc līgavu?