— Kolomba d'Esturvila, sir.
— Kolomba d'Esturvila? — Fransuā Pirmais iesaucās.
— Atcerieties, jūsu majestāte, ka parādīt šādu žēlastību jums lūdz hercogiene d'Etampa. Bet, kundze, atbalstiet taču manu lūgumu! — Benvenuto tūdaļ piebilda, rādīdams hercogienei liktenīgās vēstules stūri. — Jūs pārāk ilgi klusējat, viņa majestāte vēl nodomās, ka jūs izsakāt šo lūgumu vienīgi aiz labvēlības pret mani.
— Jūs tiešām vēlaties, lai tiktu noslēgtas šīs laulības, kundze? — Fransuā Pirmais noprasīja.
— Jā, sir, — hercogiene nočukstēja, — es vēlos… no visas sirds vēlos.
Lai piespiestu hercogieni d'Etampu mazliet pastiprināt savu lūgumu, māksliniekam nācās vēlreiz parādīt viņai vēstuli.
— Es gan nezinu, — Fransuā Pirmais iebilda, — vai prevo gribēs atzīt par savu znotu cilvēku bez radurakstiem un mantas.
— Vispirms, sir, — Čellīni atbildēja, — prevo kā uzticams pavalstnieks drīkst vēlēties vienīgi to, ko vēlas viņa karalis. Bez tam Askānio nav cilvēks bez radurakstiem. Viņa vārds ir Gado Gadi, un viens no viņa senčiem bijis Florences podests[26]. Tiesa, viņš ir zeltkalis, bet Itālijā nodarbošanās ar mākslu netiek uzskatīta par apkaunojumu. Turklāt, ja Askānio arī nebūtu cēlies no senas aristokrātu dzimtas, tagad viņš ir franču muižnieks, jo es atļāvos ierakstīt viņa vārdu dokumentā, kuru jūsu majestātei labpatika man dāvināt. Nedomājiet, sir, ka tas ir upuris no manas puses. Manā uztverē, sir, apbalvot Askānio nozīmē divkārt apbalvot pašam sevi. Tātad Askānio ir Nelas pils senjors, un es parūpēšos par to, lai viņš neciestu naudas trūkumu; ja vien viņš vēlēsies, viņš varēs atstāt zeltkaļa darbu un apgādāt kādu šķēpnešu rotu vai arī dabūt kādu amatu galmā; es apmaksāšu visus izdevumus.
— Bet mēs, protams, parūpēsimies par to, — karalis sacīja, — lai šāda devība pārlieku neiztukšotu jūsu naudas maku. ,
— Tas nozīmē, sir, ka… — Benvenuto iesāka.
— Lai notiek! Līgavainis būs Askānio Gado Gadi, Nelas pils senjors! — karalis iesaucās, smiedamies pilnā balsī, jo pārliecībā, ka hercogiene d'Etampa ir viņam uzticīga, darīja viņu līksmu.
— Hercogien, — Benvenuto pusbalsī sacīja, — atklāti runājot, jūs nedrīkstat ilgāk turēt Šatlē cietumā Nelas pils senjoru; tā rīkoties jūs varējāt tikai ar zeltkaļa mācekli Askānio.
Hercogiene d'Etampa pasauca vienu no pils sardzes virsniekiem un klusi viņam kaut ko pateica, pēc tam jau skaļākā balsī piebilzdama:
— Karaļa vārdā!
— Ko jūs pavēlējāt viņam, kundze? — karalis vaicāja.
— Neko sevišķu, sir, — Čellīni atbildēja Annas d'Eiiī vietā. — Hercogiene aizsūtīja pakaļ līgavainim.
— Kur viņš atrodas?
— Tur, kur hercogiene d'Etampa, pazīdama jūsu majestātes augstsirdību, lika viņam gaidīt karaļa gribu.
Pēc ceturtdaļstundas plaši atvērās durvis uz zāli, kur karali gaidīja Kolomba, prevo, grāfs d'Orbeks, Spānijas vēstnieks un gandrīz visi galminieki; nebija vienīgi vikonta de Marmaņa, kas vēl nebija atveseļojies. Kalpotājs pavēstīja:
— Viņa majestāte karalis!
Ienāca Fransuā Pirmais ar Diānu de Puatjē zem rokas, viņiem sekoja Benvenuto, vezdams pie vienas rokas hercogieni d'Etampu, kas bija bāla kā audekls, bet pie otras — tikpat bālo Askānio.
Kad kalpotājs pieteica karali, visi galminieki pagriezās pret durvīm un, ieraudzījuši dīvaino grupu, uz brīdi sastinga aiz pārsteiguma. Kolomba juta, ka teju, teju zaudēs samaņu.
Vispārējs izbrīns kļuva vēl lielāks, kad, palaidis tēlnieku pa priekšu, Fransuā Pirmais skaļā balsī pavēstīja:
— Maestro Benvenuto, atdodu jums uz brīdi savu titūlu un savu varu; runājiet karaļa vārdā, un visi lai paklausa jums kā karalim!
— Piesargieties, sir, — zeltkalis atbildēja, — jūsu lomā es būšu majestātisks.
— Rīkojies, Benvenuto! — Fransuā- Pirmais smiedamies sacīja. — Jūsu majestātiskumu mēs uztversim kā vēlēšanos man paglaimot.
— Lai tā būtu, sir! Šādi vārdi man ir pa prātam, un es pacentīšos jums glaimot pēc iespējas labāk. Tātad, — viņš turpināja, uzrunādams galminiekus, — neaizmirstiet, lūdzu, dāmas un kungi, ka ar manu muti runā pats karalis! Notāru kungi, vai jūs esat sagatavojuši līgumu, ko viņa majestāte vēlas parakstīt pats ar savu roku? Ierakstiet tajā jaunlaulāto vārdus.
Notāri paņēma spalvas un nolika sev priekšā divus līgumus, no kuriem vienam bija jāglabājas valsts arhīvā, bet otram — viņu kantorī. _
— Līgava, kas dodas laulībā, — Benvenuto turpinaja, — ir dižciltīgā Kolomba d'Esturvilas jaunkundze.
— Kolomba d'Esturvila, — notāri automātiski atkārtoja, kamēr galminieki klausījās, pagalam pārsteigti.
— Līgavainis, — Čellīni turpināja, — ir dižciltīgais un varenais Askānio Gadi, Nelas senjors.
— Askānio Gadi! — reizē iesaucās prevo un d'Orbeks.
— Vienkāršs amatnieks! — prevo sarūgtināts piebilda, pagriezdamies pret karali.
— Askānio Gadi, Nelas senjors, — Benvenuto atkārtoja, itin kā neko nebūtu dzirdējis, — kuram viņa majestāte Fransuā Pirmais dāvā Francijas pavalstniecību un karaļa piļu pārvaldnieka amatu.
— Ja jūsu majestāte pavēl, es esmu gatavs pakļauties, — prevo sacīja, — bet' tomēr…
— Ievērojot Askānio Gadi lūgumu, — Benvenuto turpināja, — viņa majestāte piešķir meseram Robēram d'Esturvilam, Parīzes prevo, kambarkunga titulu.
— Sir, es piekrītu, — mesers d'Esturvils sacīja, būdams galīgi uzveikts.
— Ak dievs! Ak dievs! Vai tiešām tas nav sapnis? — Kolomba čukstēja, atslīgdama krēslā.
— Bet es? Ko tad es? — d'Orbeks iesaucās.
— Kas attiecas uz-jums, — Čellīni pavēstīja, turpinādams pildīt karaļa pienākumus, — kas attiecas uz jums, grāf d'Orbek, — es apžēlošu jūs un nenodošu jūsu lietu tiesas izmeklēšanai, lai gan jūs izturējāties nepiedodami. Žēlsirdība, tāpat kā devīgums, ir viens no karaļu tikumiem, vai ne, sir? Bet nu arī līgumi ir sagatavoti. Parakstīsim tos, kungi!