— Vai nav brīnišķīgs karalis! — Fransuā Pirmais priecīgi iesaucās, juzdamies kā karalis brīvdienās.
Parakstījis līgumu, karalis nodeva spalvu Askānio, kas, drebošu roku uzvilcis savu vārdu, atdeva spalvu Kolombai, kuru labsirdīgā Diāna saudzīgi piecēla no krēsla un pieveda pie galda. Mīlētāju rokas saskārās, un viņi gandrīz vai zaudēja samaņu.
Pēc tam bija Diānas kārta parakstīt līgumu, no viņas spalva pārgāja pie hercogienes d'Etampas, kura nodeva to tālāk prevo, bet tas savukārt grāfam d'Orbekam un grāfs d'Orbeks — Spānijas vēstniekam.
Zem visiem šiem izcilajiem vārdiem stingrā un noteiktā rokrakstā savu vārdu parakstīja Benvenuto Čellīni, bet viņa upuris taču laikam bija vislielākais.
Parakstījis līgumu, Spānijas vēstnieks piegāja pie hercogienes.
— Vai mūsu noruna paliek spēkā, kundze? — viņš jautāja.
— Ak dievs! — hercogiene iesaucās. — Dariet, kā zināt. Kāda man daļa gar Franciju! Kāda man daļa gar visu pasauli!
Hercogs palocījās un atgriezās savā vietā.
— Kā liekas, imperators nodomājis iecelt par Milānas hercogu nevis karali Fransuā Pirmo, bet viņa dēlu? — šai brīdī vēstniekam jautāja viņa krustdēls, vēl jauns un nepieredzējis diplomāts.
— Milānas hercogs nebūs nedz viens, nedz otrs, — vēstnieks atbildēja.
Tikmēr klātesošie cits pēc cita parakstīja līgumu.
Kad visi bija apstiprinājuši ar saviem parakstiem Askānio un Kolombas laimīgo savienību, Benvenuto piegāja pie Fransuā Pirmā un, nometies viņa priekšā uz viena ceļgala, sacīja:
— Sir, es nupat pavēlēju kā karalis, bet tagad nāku lūgt jūsu majestāti kā vispazemīgākais un vispateicīgākais kalps. Parādiet man, jūsu majestāte, savu pēdējo žēlastību!
— Runā, Benvenuto, runā, — Fransuā Pirmais vēlīgi atbildēja, vēl pilnām izbaudīdams savu karalisko varenību. — Saki — ko tu vēlies?
— Atgriezties Itālijā, sir, — Benvenuto sacīja.
— Ko tas nozīmē? — karalis iesaucās. — Jūs gribat mani atstāt, kad jums jādāvina man tik daudz brīnišķīgu mākslas darbu! Es tam nepiekrītu.
— Sir, — Benvenuto atbildēja, — es atgriezīšos, zvēru jums. Bet tagad atlaidiet mani, man nepieciešams padzīvot kādu laiciņu dzimtenē. Es nevaru izteikt jums, jūsu majestāte, cik ļoti es ciešu, — viņš klusi piebilda, skumji šūpodams galvu, — tas nav izsakāms vārdos, vienīgi dzimtenes gaiss var izdziedināt manu savainoto sirdi. Jūs esat varens un devīgs valdnieks, un es jūs mīlu. Es noteikti atgriezīšos, sir, tiklīdz dzimtenes saule būs mani izdziedējusi. Turklāt es atstāšu jums Askānio, savu otru es, un Pagolo, savu labo roku; viņi izpildīs jūsu ieceres, sir, līdz manai pārbraukšanai. Bet, kad manas dzimtas Florences liegais vējiņš aizvēdīs prom manas skumjas, es atgriezīšos pie jums, mans karali, un tad mūs izšķirt spēs vienīgi nāve.
— Brauciet, — Fransuā Pirmais skumji sacīja. — Māksliniekam ir jābūt brīvam kā bezdelīgai! Brauciet!
Pēc tam karalis pastiepa viņam roku, kuru Benvenuto pateicības pilns noskūpstīja.
Pirms aiziešanas Čellīni piegāja pie hercogienes d'Etampas.
— Vai jūs Joti dusmojaties uz mani, kundze? — viņš jautāja, paslepus iespiezdams hercogienei rokā liktenīgo vēstuli, kas gluži kā maģisks talismans nupat bija paveikusi īstu brīnumu.
— Nē, — hercogiene atbildēja, priecādamās, ka vēstule beidzot atrodas viņas rokās. — Un tomēr jūs uzveicāt mani ar šo ieroci…
— Nav tiesa, hercogien, — Benvenuto viņu pārtrauca, — es tikai jums piedraudēju ar šo ieroci. Vai tiešām jums varēja ienākt prātā, ka es to izmantošu?
— Augstais dievs! — hercogiene iesaucās gluži kā dzelta. — Cik viegli gan var kļūdīties, ja par citiem spriež vienīgi pēc sevis!
Nākamajā dienā Askānio un Kolombu salaulāja Luvras pils kapelā, un pretēji visiem galma etiķetes noteikumiem jaunais pāris panāca, ka laulību ceremonijā piedalās arī Zaks Obrī un viņa dzīvesbiedre.
Zakam tas bija liels gods, un nevar nepiekrist, ka nabaga students to bija pelnījis.
XLII
laulības aiz pienākuma
Pēc nedējas arī Hermanis svinīgi salaulājās ar Perīnas kundzi, kas dāvāja viņam divdesmit tūkstošus livru pūra naudas un drošu pārliecību, ka viņš būs tēvs.
Pasteigsimies piebilst, ka tieši šī pārliecība vēl daudz vairāk nekā divdesmit tūkstoši livru pūra naudas pamudināja krietno vācieti izšķirties par šādu soli.
Tās pašas dienas vakarā, kad bija notikušas Askānio un Kolombas laulības, Benvenuto, lai kā jaunais pāris centās viņu atrunāt, aizbrauca uz Florenci.
Tur viņš izveidoja slaveno Perseja statuju, kas vēl šodien rotā Vecās pils laukumu, un laikam gan tā ir tēlnieka labākā skulptūra, jo tapa, ciešot visskaudrākās dvēseles sāpes.
saturs
I. Iela un darbnīca
II. Sešpadsmitā gadsimta zeltkalis …… 18
III. Dedals ………………………………………………………………………… 27
IV. Skocone ………………………………………………………………………. 43
V, Ģēnijs un karaļvara……………………………………………………………………… 51
VI. Kāpēc vajadzīgas dueņjas …….. 62
VII. Līgavainis un draugs………………………………………………………… 76
VIII. Gatavošanās uzbrukumam un aizsaidzibai ………… 8? IX, Negaidīts uzbrukums
X. Par cietokšņa priekšrocībām < …………………………. ………………………….. 11t
XI. Pūces, žagatas un lakstīgalas < ……………………………………………. 121
XII. Karaļa pavēlniece … ^ …… 137
XIII. Mūžam mainīgā sieviete………………………………………………………….. 146
XIV. Par to, ka cilvēka dzīves dziļākā būtība ir ciešanas . 161
XV. Par to, kā prieks pārvēršas par bēdām . . , . 170
XVI. Galmā ………………………………………………………………………………. 179
XVII. Mīlestība un kaislība . t i……………………………………………………….. 185
XVIII. Mīlestība — sapnis …………………………………………………………….. 194
XIX. Mīlestība — ideāls . -………………………………………………………………. 201