Benvenuto bija mākslinieka sirds, kas spēj visu sajust un visu saprast. Viņš atskārta, kas noris nabaga meičas dvēselē, piecēla viņu kājās un noskūpstīja uz pieres.
Kopš šā brīža darbnīca bez Katrīnas vairs nebija iedomājama: viņas bērnišķīgais dzīvesprieks un nerimtīgā draiskulība ienesa tajā jautrību un možumu. Meitene kļuva nepieciešama visiem un visvairāk pašam Benvenuto. Viņa vadīja saimniecību un visu izrīkoja, reizēm strostēja Rupertu, reizēm atkal pielabinājās viņai, un vecā kalpone, kas sākumā ar bažām uzņēma Katrīnu, beigu beigās iemīlēja viņu tāpat kā visi pārējie.
Erigona no visa tā tikai ieguva. Tagad Benvenuto pie rokas bija savs modelis, un viņš pabeidza statuju ar tādu rūpību, ar kādu nebija darinājis vēl nevienu no saviem darbiem; pēc tam viņš aiznesa to karalim Fransuā Pirmajam, kas bija pagalam sajūsmināts un uzdeva Benvenuto atliet statuju sudrabā; karalis ilgi tērzēja ar zeltkali, apvaicājās, vai viņam ierādītā darbnīca ir pietiekami ērta, kur tā atrodas un kādi mākslas darbi tajā skatāmi; pēc tam karalis atlaida Benvenuto Čellīni, nolēmis nākamajā rītā itin kā nejauši iegriezties pie mākslinieka, taču par savu nodomu viņš nekā nesacīja.
Bet tagad ielūkosimies jau mūsu vēstījuma sākumā aprakstītajā darbnīcā, kur Benvenuto strādā, Katrīna trallina, Askānio sapņo un Pagolo skaita lūgšanas.
Nākamajā rītā pēc tās dienas, kad Askānio tik vēlu bija pārnācis no pastaigas pa Nelas pils apkaimi, pie vārtiem pēkšņi atskanēja skaļš klauvējiens; Ruperta tūdaļ pietrūkās kājās un steidzās atvērt vārtus, bet Skocone (tā Benvenuto, ja lasītājs atceras, bija iesaucis Katrīnu) žigli izmetās laukā no istabas.
Pēc brīža atskanēja Skocones balss, itin kā priecīga, itin kā izbiedēta:
— Žēlīgais dievs! Skolotāj! Žēlīgais dievs! Tas ir karalis! Pats karalis ieradies darbnīcā jūs apciemoti …
Un, atgrūdusi plaši vaļā visas durvis, bāla un dreboša Skocone ieskrēja darbnīcā, kur strādāja Benvenuto kopā ar saviem mācekļiem un palīgiem.
V ģēnijs un karaļvara
Patiešām — tūlīt aiz Skocones pagalmā ienāca karalis Fransuā Pirmais ar visu savu svītu. Viņš soļoja zem rokas ar hercogieni d'Etampu, viņiem sekoja Navarras karalis ar dofini Katrīnu Mediči. Dofins, kas vēlāk kļuva par Anrī Otro, nāca kopā ar savu krustmāti Margeritu de Valuā, Navarras karalieni. Viņus pavadīja turpat visi galma augstmaņi.
Benvenuto izgāja viesiem pretī un, nebūdams nedz uztraucies, nedz apmulsis, uzņēma karaļus, prinčus, augstmaņus un galma dāmas, kā daždien uzņem draugus. Bet viesu vidū bija visizcilākie Francijas valstsvīri un pasaulē spožākās skaistules. Margerita valdzināja, hercogiene d'Etampa sajūsmināja, Katrīna Mediči pārsteidza, Diāna de Puatjē apžilbināja. Kas tur sevišķs! Itālijā Benvenuto bija draugos ar visslavenākajiem seno dzimtu pārstāvjiem, sešpadsmitā gadsimta augstmaņiem un kā Mi- kelandželo mīļākais skolnieks bija pieradis pie karaļu sabiedrības.
— Atļaujiet mums, kundze, apbrīnot ne vien jūs, bet ari mākslas darbus, — Fransuā Pirmais sacīja, griezdamies pie hercogienes d'Etampas, kas atbildēja ar smaidu.
Anna de Pislē, hercogiene d'Etampa, kurai karalis, atgriezies no spāņu gūsta, veltīja savu uzmanību un kura bija izspiedusi no viņa sirds grāfieni de Šatobriānu, tai laikā staroja patiesi karaliskā krāšņumā. Slaika, tievu vidukli viņa lepni, ar tādu kā kaķes grāciju atmeta atpakaļ savu brīnumjauko galviņu, atgādinādama ne vien kaķi, bet arī panteru, kurai viņa, starp citu, līdzinājās ar savu nepastāvību un nepiepildāmo alkatību; tai pašā laikā karaļa favorīte prata notēlot tādu sirdsskaidrību, ka pārliecināja pat visneticīgākos. Neparasti kustīga un viltīga bija šīs sievietes seja, brīžiem viņa šķita esam Her- miona, brīžam Galateja, viņas bālajās lūpās rotājās reizēm vilinošs, reizēm briesmīgs smaids, bet acis, kas vēl nupat bija laipnas un glāstošas, pēkšņi meta zibeņus un kvēloja dusmās. Viņa mēdza tik lēni pacelt un nolaist plakstus, ka nevarēja saprast, kas aiz tiem slēpjas — maigums vai drauds. Šī augstprātīgā un varaskārā sieviete savaldzināja Fransuā Pirmo līdz skurbumam. Būdama iedomīga un skaudīga, viņa paģērēja, lai karalis atprasa grāfienei Šatobriānai rotaslietas, kuras viņš bija tai dāvinājis, un skaistā, melanholiskā grāfiene, protestējot pret šādu izrīcību, nosūtīja rotaslietas atpakaļ metāla stieņu veidā. Un, beidzot būdama izmanīga un noslēgta, hercogiene d'Etampa ne vienreiz vien pievēra acis, kad karalis, sekodams savām iegribām, noskatīja galmā kādu jaunu un piemīlīgu būtni, jo drīz viņš to pameta, lai atgrieztos pie savas daiļās un ietekmīgās valdzinātājas.
— Jau sen gribēju jūs apciemot, Benvenuto, jo pagājuši, ja nemaldos, divi mēneši, kopš esat ieradies mūsu karaļvalstī, taču garlaicīgas valsts lietas un rūpes man traucēja šai laikā nodoties pārdomām par mākslas cildenajiem mērķiem. Vainojiet šai ziņā, starp citu, manu svaini imperatoru, kas man nedod ne mirkli miera.
— Ja jums labpatīk, sir, es aizrakstīšu imperatoram un pazemīgi lūgšu viņu, lai viņš ļauj jums palikt par dižu mākslas draugu, jo jūs esat viņam jau pierādījis, ka esat dižs karavadonis.
— Jūs pazīstat Kārli Piekto? — Navarras karalis jautāja.
— Jā, sir, man bija tas gods pirms četriem gadiem Romā pasniegt manis darinātu lūgšanu grāmatu viņa svētajai majestātei. Turklāt es pateicu dažus vārdus, kurus imperators laipni uzklausīja.
— Un ko jums teica viņa svētā majestāte?
— Ka viņš iepazinis mani jau pirms trim gadiem, ieraudzīdams uz pāvesta tērpa filigrāni izstrādātu pogu, kas darot godu manai meistarībai.
— O, kā redzu, jūs esat karaļu uzslavu lutināts! — Fransuā Pirmais piebilda.