— Jums taisnība, sir, man ir laimējies, jo mani darbi izpelnījušies kardinālu, lielhercogu, prinču un karaļu uzslavas.
— Parādiet man savus brīnišķos darbus, tad redzēsim, vai es nebūšu stingrāks vērtētājs.
— Man bija ļoti maz laika, sir. Te ir vāze un sudraba bļoda, pie kuras es patlaban strādāju, taču tās, liekas, nebūs jūsu majestātes uzmanības cienīgas.
Kādas piecas minūtes karalis klusēdams aplūkoja Čellīni veidojumus. Mākslas darbi pat it kā lika viņam aizmirst to radītāju. Pamanījis, ka viņu ielenc ziņkāres pārņemtas dāmas, Fransuā Pirmais sacīja:
— Paskatieties, manas dāmas, tas taču ir brīnums! Vāzes forma ir tik neparasta un drosmīga! Mans dievs, cik smalki un prasmīgi veidots bareljefs un reljefs. It īpaši mani sajūsmina līniju daiļums. Redziet, cik daudzveidīgas un dabiskas ir cilvēku pozas! Paraugieties uz šo meiteni, kas pacēlusi rokas virs galvas: cik dzīvi atveidots mirklīgais žests, tā vien šķiet, ka meitene tūdaļ turpinās kustību. Nudien pat senatnē nav radītas tik brīnišķas figūras. Atceros antīko meistaru un Itālijas izcilo tēlnieku labākos darbus, taču nekas uz mani nav atstājis tik spēcīgu iespaidu. Paraugieties taču, de Navarras kundze, uz šo burvīgo mazuli: bērns slīgst ziedos, šķiet, kustina kājiņu. Viss ir tik dzīvs, graciozs un daiļš!
— Jūs esat dižens karalis, sir! — Benvenuto iesaucās. — Citi apbēra mani ar uzslavām, turpretī jūs mani saprotat!
— Parādiet vēl kaut ko! — karalis ar nepacietību sacīja.
— Te ir medaļa, kurā attēlota Leda un gulbis, es pagatavoju to kardinālam Gabrielam Čezarīni; un te ir spiedogs, kurā esmu iegravējis svētā Jāņa un svētā Ambrozija attēlus; tad vēl emaljēts relikviju šķirstiņš …
— Patiešām? Jūs kaļat medaļas? — pajautāja hercogiene d'Etampa.
— Tāpat kā Milānas Kavadone, kundze.
— Jūs pārklājat zeltu ar emalju? — iesaucās Marge- rita.
— Tāpat kā Florences Amerīgo.
— Jūs gravējat spiedogus? — painteresējās Katrīna.
— Tāpat kā Perūzas Lāntisko. Vai tiešām jūs domājat, kundze, ka mans talants der vienīgi tam, lai izgatavotu zelta nieciņus un kaltu sudraba monētas? Lai slavēts dievs, es pieprotu daudzas mākslas. Es esmu diezgan labs kara inženieris, divas reizes neļāvu ienaidniekam ieņemt Romu. Es saceru gluži ciešamus sonetus, un jūs, majestāte, varat pasūtīt man odu, ko es uzrakstīšu jums par godu ne sliktāk kā pats Klemāns Maro! Mūziku tēvs mācīja man ar nūju, un šai metodei bija panākumi — es spēlēju flautu un korneti tik labi, ka pāvests Klements VII, kad man bija divdesmit četri gadi, pieņēma mani savā orķestrī. Bez tam esmu izgudrojis veidu, kā iegūt šaujamo pulveri, protu izgatavot lieliskas kramenīcas un ķirurģiskos instrumentus. Ja gadījumā jūsu majestāte sadomā karot, tad noteikti pasauciet mani, gan redzēsiet, ka es jums lieti noderēšu — es trāpīgi šauju no arkebūzas un protu rīkoties ar vaļņu bisi. Reiz medībās es vienā dienā nošāvu divdesmit piecus pāvus, bet kaujas laukā es atbrīvoju imperatoru no Oranžas prinča un jūsu majestāti no konetabla Burbona, — kā redzat, nodevējiem ar mani klājas plāni.
— Ar ko tad jūs vairāk lepojaties, — viņu pārtrauca jaunais dofins, — ar to, ka nogalinājāt konetablu, vai ar to, ka nošāvāt divdesmit piecus pāvus?
— Es nelepojos nedz ar vienu, nedz ar otru, monsenjor. Veiklību, tāpat kā visus citus talantus, mums dāvā dievs, un es tikai lieku tos lietā.
— Bet es nemaz nezināju, ka jūs jau esat izdarījis man šādu pakalpojumu, — karalis sacīja, — pakalpojumu, ko mana māsa Margerita, starp citu, papūlēsies jums piedot. Tātad jūs nošāvāt konetablu Burbonu? Kā tad tas notika?
— Ak dievs, gaužām vienkārši! Konetabla armija negaidīti parādījās Romas pievārtē un devās uzbrukumā cietokšņa mūriem. Es ar dažiem draugiem aizgāju paskatīties, kā noris kauja. Iziedams no mājas, kā parasts, uzmetu plecā arkebūzu. Ticis līdz pilsētas valnim, redzēju, ka tur vairs nav ko darīt. «Vai tiešām būšu velti nācis!» prātā pazibēja doma. Un tad es pavērsu savu arkebūzu pret aplencēju pūli un paņēmu uz grauda karavīru, kas bija galvas tiesu garāks par pārējiem. Viņš nogāzās, un ienaidnieka rindās izcēlās sajukums. Es biju nošāvis Burbonu. Kā vēlāk uzzināju, viņš tiešām bijis liela auguma.
Kamēr Benvenuto brīvi un bezrūpīgi stāstīja, galma dāmu un augstmaņu loks atvirzījās: visi ar cieņu un turpat ar bailēm raudzījās uz varoni, kurš nemaz neapzinājās savu varoņdarbu. ^Vienīgi Fransuā Pirmais palika stāvam blakus Čellīni.
— Tātad, dārgais draugs, — viņš sacīja, — es redzu, ka jūs, vēl nepaguvis veltīt man savu talantu, esat izdarījis man pakalpojumu ar savu drosmi.
— Sir, — Benvenuto jautri atteica, — manuprāt, es, šķiet, pat esmu dzimis jūsu kalps. Tā domāt man liek kāds gadījums no manas bērnības. Jūsu ģerbonī ir attēlota salamandra, vai ne?
— Tad lūk! Kad man bija pieci gadi, es sēdēju reiz ar savu tēvu istabā, kur pirms tam bija būķēta veļa, un pavardā vēl liesmoja ozola šķilas. Laukā bija stiprs sals. Es paraudzījos uz uguni un pamanīju starp liesmu mēlēm kādu ķirzakai līdzīgu radījumu, kas, šķiet, jautri dejoja pašā speltē. Es parādīju to tēvam, un tēvs (jau iepriekš izlūdzos piedošanu par vaļību, bet tādas ir mūsu zemes rupjās parašas) iecirta man pamatīgu pļauku un mīļi sacīja: «Tu neko neesi nodarījis, dēliņ, es iecirtu tev pļauku tāpēc, lai tu atcerētos salamandru ugunī. Neesmu dzirdējis, ka vēl kādam citam būtu gadījies to redzēt.» Vai nav tiesa, sir, tā bija likteņa zīme? Es ticu liktenim, un divdesmit gadu vecumā es gandrīz vai aizbraucu uz Angliju, bet zeltkalis Pjetro Toredžiāno, ar kuru toreiz grasījos doties projām, pastāstīja, ka reiz, būdams vēl zēns, iecirtis pļauku Mikelandželo, kas darbnīcā ar viņu sastrīdējies. Un viss pajuka: ne par kādiem pasaules labumiem es nebrauktu kopā ar cilvēku, kurš bija pacēlis roku pret dižo tēlnieku. Es paliku Itālijā, bet no Itālijas nokļuvu nevis Anglijā, bet gan Francijā.