Kur gan iztēle neaiznes mīlētāju, kad viņš ļaujas sapņiem! Tālab jaunais cilvēks bija gaužām izbrīnījies, kad pulkstenis nosita četri un viņš ieraudzīja, ka nomainās sardze.
Savus pienākumus sāka pildīt cits saigkareivis, bet jauneklis joprojām palika savā postenī. Veids, kā īsināt laiku, bija tik veiksmīgi izraudzīts, ka jauneklis nolēma to izmantot atkal un uzsāka jaunu monologu, kas bija tikpat dāsns kā iepriekšējais.
— Cik viņa ir daiļa! Cik graciozas viņas kustības! Cik skaidra un apgarota viņas seja! Vienīgi dižajam Leonardo da Vinči un dievišķajam Rafaelam — vienīgi viņiem visā pasaulē savā talanta plaukumā būtu pa spēkam atveidot šo cēlo un nevainīgo būtni! Mans dievs, kāpēc es neesmu gleznotājs, bet gan gravieris, tēlnieks, emaljētājs., zeltkalis! Ja es būtu gleznotājs, man nemaz nevajadzētu uz viņu visu laiku lūkoties, lai uzgleznotu viņas portretu. Es tāpat skaidri redzētu viņas lielās, zilās acis, viņas brīnišķās, zeltainās cirtas, viņas sniegbalto sejiņu, trauslo stāvu. Ja es būtu gleznotājs, es atveidotu viņu uz visiem saviem audekliem tāpat kā Rafaels Santi — Fornarīnu un Andrea del Sārto — Lukrēciju. Un vai tad viņu var salīdzināt ar Fornarīnu! Nedz viena, nedz otra nav cienīga pat atraisīt viņai kurpju saites! Vispirms, Fornarīna …
Jaunais cilvēks nepaguva izteikt līdz galam savu spriedumu, kas, bez šaubām, būtu nācis par labu viņa izredzētajai, kad atkal atskanēja pulksteņa sitieni.
Sardze nomainījās otro reizi.
— Pulkstenis ir seši. Savādi, cik ātri skrien laiks, — jaunais cilvēks prātoja. — Un, ja laiks skrien tik ātri, kad es viņu gaidu, cik gan strauji tam vajadzētu traukties, ja es atrastos viņai blakus! O, ja es atrastos viņai blakus, laika rituma nemaz nebūtu, tā būtu paradīze! Ja es atrastos viņai blakus, es tikai skatītos un skatītos uz viņu, un tā paietu stundas, dienas, mēneši, visa dzīve. Mans dievs, kas tā būtu par svētlaimi!
Un jauno cilvēku pārņēma ekstāze, jo mākslinieka acu priekšā viņa domu valdniece nostājās gluži kā dzīva.
Sardze nomainījās trešo reizi.
Pulksteņi baznīcu torņos nosita astoņi, un sāka jau satumst, jo, cik zināms, arī pirms trīssimt gadiem, gluži tāpat kā mūsu dienās, jūlijā krēsla iestājās ap astoņiem; tālab pārsteidz nevis šis fakts, bet gan sešpadsmitā gadsimta mīlētāju apbrīnojamā neatlaidība. Tai laikā viss bija spēcīgāks, jauni un stipri cilvēki neapstājās pusceļā nedz mīlestībā, nedz mākslā, nedz karalaukā.
Starp citu, jaunā tēlnieka — tagad mēs zinām, ar ko nodarbojās nepazīstamais jauneklis, — pacietība beigu beigās tika atalgota: kad šaurās cietuma durvis divdesmito reizi atvērās vaļā, pa tām iznāca laukā tā, kuru viņš gaidīja. Matrona joprojām atradās viņai blakus, bet soļus desmit nopakaļ viņas pavadīja divi apbruņoti sargkareivji.
Un atkal viņas devās pa to pašu ceļu, pa kuru bija gājušas pirms trim stundām, — pāri Šanžas tiltam, pa Barijē ielu, pāri Senmišela tiltam un pa krastmalu; soļus trīssimt no Augustīniešu baznīcas viņas apstājās kādā šķērsielā pie masīviem vārtiem, kuriem līdzās mūrī atradās durvis. Dueņja pieklauvēja, un vārtsargs tūlīt atvēra durvis. Abi sargkareivji, godbijīgi paklanījušies, devās atpakaļ uz Šatlē cietoksni, bet jaunais tēlnieks atkal sastinga aizvērto vārtu priekšā.
Droši vien viņš tā būtu nostāvējis tur līdz pat rītam, jo sāka jau ceturto reizi celt gaisa pilis, taču liktenim labpatika, ka jauneklim gandrīz uzskrēja virsū kāds iereibis garāmgājējs.
— Hei, draudziņ! — garāmgājējs nekautrīgi iesaucās.
— Atļaujiet vaicāt, kas jūs īsti esat — cilvēks vai stabs? Ja esat stabs, tad stāviet savā vietā un es apiešu jums apkārt; bet, ja esat cilvēks, paejiet sāņus un dodiet man ceļu!
— Piedodiet, — jaunais cilvēks pārsteigts atbildēja.
— Es esmu svešzemnieks vecajā, labajā Parīzē un…
— O, tad ir pavisam cita darīšana! Franči ir viesmīlīgi, tāpēc nevis jums, bet man jālūdz jums piedošana. Tātad jūs esat svešzemnieks! Lieliski! Un, tā kā esat pateicis, kas jūs esat, mans pienākums ir pateikt jums, kas esmu es. Es esmu students, un mani sauc …
— Atvainojiet, — jaunais tēlnieks viņu pārtrauca, — iekāms uzzinu, kas esat jūs, man gribētos zināt, kur es atrodos.
— Pie Nelas vārtiem, mīļo draudziņ, un tā ir Nelas pils, — students sacīja, norādīdams uz masīvajiem vārtiem, no kuriem svešzemnieks nenolaida acu.
— Ļoti labi! Bet kā no šejienes aizkļūt līdz Senmartēna ielai, kur es dzīvoju? — jaunais mīlētājs apvaicājās tāpat vien pieklājības pēc, cerēdams tikt vaļā no sava sarunu biedra.
— Kā jūs teicāt — jums jātiek līdz Senmartēna ielai? Nāciet man līdzi, es jūs pavadīšu, tas ir man tieši pa ceļam, uz Senmišela tilta es jums parādīšu, kur jāiet tālāk. Es jau jums teicu, ka esmu students, ka atgriežos no Prē- oklēras un mani sauc …