— Francija lepojas ar to, ka jūs izraudzījāties viņu, Benvenuto, un mēs darīsim visu, lai jūs neskumtu pēc dzimtenes.
— O, mana dzimtene ir māksla, kas vienmēr ir kopā ar mani, un mans pavēlnieks ir tas, kurš pasūta man visgreznāko biķeri.
— Bet vai tagad jums ir kāda jauka iecere, Čellīni?
— Jā, sir, es gribu atveidot Kristus tēlu — nevis krustā sisto Kristu, bet Kristu visā viņa dievišķās slavas mirdzumā — un, ja vien tas iespējams, ietvert šai tēlā visu vārdos neizsakāmo skaistumu, kādā viņš man parādījās.
— Vai tiešām jūs esat redzējis ne tikai šās zemes valdniekus, bet arī debesu valdnieku, — smiedamās ierunājās Margerita, kurai bija paradums visu apšaubīt.
— Jā, kundze, — Benvenuto atbildēja bērnišķīgi vientiesīgi.
— Tad pastāstiet mums par to, — Navarras karaliene palūdza.
— Ar lielāko prieku, kundze, — Benvenuto Čellīni uzticības pilnā tonī piekrita, acīmredzot nepieļaudams pat domu, ka viņa vārdu patiesīgumu kāds varētu apšaubīt. — īsi pirms tam es redzēju sātanu ar visu velnu baru; tos
izsauca kāds mans draugs garīdznieks nekromants[11]; sātans ieradās pie mums Kolizejā, un mēs tikai ar lielām grūtībām tikām no viņa vaļā, taču šaušalīgās atmiņas par elles izdzimumu uz visiem laikiem mani atstāja, kad, uzklausot manas kvēlās lūgšanas, lai stiprinātu ieslodzījumā manu garu, man parādījās mūsu dievišķais pestītājs saules staru mirdzumā, spoža oreola apņemts.
— Un jūs tiešām esat pārliecināts, — Navarras karaliene vaicāja, — pilnīgi pārliecināts, ka jums parādījās Kristus?
— Pilnīgi pārliecināts, kundze.
— Tādā gadījumā, Benvenuto, izgatavojiet mūsu kapelai Kristus tēlu, — Fransuā Pirmais vēlīgi sacīja.
— Jūsu majestāte, esiet žēlsirdīgi un pasūtiet man ko citu. Atliksim šo darbu.
— Kāpēc tā?
— Tāpēc, ka es devu solījumu dievam veltīt šo darbu vienīgi viņam un nevienam citam valdniekam.
— Brīnišķīgi! Tad, lūk, Benvenuto, man vajadzīgs ducis svečturu ēdamistabai.
— O, tā ir pavisam cita lieta, ar prieku pakļaujos jūsu gribai, sir.
— Es vēlos nevis vienkāršus svečturus, bet gan sudraba statujas.
— Sir, tās būs lieliskas!
— Jā, divpadsmit statujas manā augumā — sešus dievus un sešas dievietes.
— Skulptūras būs jūsu augumā, sir.
— Jūs pasūtāt veselu poēmu! — iesaucās hercogiene d'Etampa. — Burvīgu, apbrīnojamu poēmu! Vai nav tiesa, msjē Benvenuto?
— Es nekad nebrīnos, kundze.
— Bet es gan brīnītos, — hercogiene sacīja, juzdamās vārīgi aizskarta, — ja kāds tēlnieks spētu radīt kaut ko līdzīgu antīkai mākslai.
— Es tomēr ceru, ka izpildīšu pasūtījumu ne sliktāk par antīkajiem meistariem, — Benvenuto aukstasinīgi iebilda.
— Vai tā nav lielība, maestro Benvenuto?
— Es nekad nelielos, kundze.
To sacīdams, Čellīni cieši faudzījās uz d'Etampas kundzi, un augstprātīgā hercogiene neviļus nolaida acis, neizturējusi viņa mierīgo skatienu, kurā nebija pat dusmu. Anna izjuta netīksmi pret Čellīni, jo nojauta mākslinieka pārākumu, lai gan nevarēja atskārst, kur slēpjas viņa spēks. Līdz šim hercogiene domāja, ka skaistums ir visuspēcīgs: viņa bija aizmirsusi ģēnija varenību.
— Bet kādiem tad jābūt dārgumiem, lai atalgotu talantu, kas līdzīgs jūsējam? — hercogiene dzēlīgi noprasīja.
— Manu dārgumu, protams, būtu par maz, — Fransuā Pirmais noteica. — Starp citu, Benvenuto, kā liekas, atbraucis jūs saņēmāt tikai pieci simti zelta ekiju. Vai jums pietiks ar algu, kādu mēs maksājām mūsu galma gleznotājarfi Leonardo da Vinči, proti, septiņi simti zelta ekiju gadā? Bez tam visi darbi, ko pasūtīšu personiski es, tiks apmaksāti atsevišķi.
— Sir, šāda devība ir cienīga tāda karaļa kā Fransuā Pirmais un, atļaujos sacīt, tāda tēlnieka kā Čellīni. Un tomēr es uzdrošinos griezties pie jūsu majestātes ar vēl vienu lūgumu.
— Jau iepriekš apsolu, ka tas tiks izpildīts, Benvenuto.
— Sir, man ir nemājīga un šaura darbnīca. Viens no maniem mācekļiem atrada telpas, kas ir vairāk piemērotas, lai radītu liela izmēra darbus, kādus, iespējams, pasūtīs mans pavēlnieks. Šīs telpas pieder jūsu majestātei. Tā ir Lielā Nelas pils. Tā nodota Parīzes prevo rīcībā, bet prevo tajā nedzīvo; viņš izmanto tikai Mazo Nelas pili, kuru es labprāt viņam atvēlu.
— Lai notiek, Benvenuto! — Fransuā Pirmais sacīja. — Iekārtojieties Lielajā Nelas pilī, un man vajadzēs pāriet tikai pāri Sēnai, lai patērzētu ar jums un pamielotu acis ar jūsu šedevriem.
— Kā tad tā, sir,v — karali pārtrauca hercogiene d'Etampa, — jūs bez jebkāda pamata atņemat tiesības uz pili muižniekam, man uzticamam cilvēkam!
Benvenuto paraudzījās uz viņu, un Anna otrreiz nodūra acis, neizturējusi viņa vērīgo, caururbjošo skatienu. Čellīni turpināja tikpat naivi, kā bija stāstījis par saviem redzējumiem:
— Arī es esmu dižciltīgs, kundze! Manas dzimtas aizsācējs ir izcils vīrs, Jūlija Cēzara karavadonis, vārdā Fiorīno, kas dzimis Čellīno ciematā, netālu no Montefjaskones.
Viņa vārdā nosaukta Florence, bet jūsu prevo un viņa senču vārdā, ja atmiņa mani neviļ, vēl nekas nav nosaukts. Ja nu tomēr, — Benvenuto turpināja, pagriezies pret Fransuā Pirmo, pie tam viņa acu izteiksme un balss tonis tūliņ izmainījās, — varbūt esmu pārlieku pārdrošs, varbūt esmu izraisījis pret sevi šīs pilsētas vareno naidu un, par spīti jūsu majestātes labvēlībai, šis naids mani galu galā pazudinās? Parīzes prevo rīcībā, kā runā, esot vesela armija.
— Man stāstīja, — karalis viņu pārtrauca, — ka reiz Romā kāds Čellīni, pēc amata zeltkalis, bez atlīdzības negribēja atdot sudraba vāzi, ko bija pasūtījis monsenjors Farnēze, tolaik kardināls, bet tagad pāvests.