— Tā ir patiesība, sir.
— Un vēl stāstīja, ka visa kardināla sardze ar kailiem zobeniem devusies sturmēt darbnīcu, lai atņemtu vāzi ar varu.
— Arī tā ir patiesība.
— Un tas pats Čellīni, paslēpies aiz durvīm ar musketi rokās, varonīgi aizstāvējies un licis monsenjora miesassargiem meklēt glābiņu bēgot, bet nākamajā rītā kardināls samaksājis viņam visu, kas pienākas.
— Tas viss ir tīrā patiesība, sir.
— Un vai tik jūs pats neesat šis Čellīni?
— Jā, sir, tas esmu es, un, ja vien jūsu majestāte arī turpmāk neliegs man savu labvēlību, mani nekas nebiedē.
— Tātad droši uz priekšu, — karalis iesaucās, tikko manāmi pasmaidījis, — droši uz priekšu, jo jūs esat muž- nieks!
Hercogiene d'Etampa vairs nebilda ne vārda, taču kopš šā brīža sāka ienīst Čellīni ar nāvīgu aizvainotas sievietes naidu.
— Sir, es lūdzu parādīt man vēl vienu laipnību, — Čellīni atkal ierunājās. — Es neuzdrošinos stādīt jums priekšā visus savus mācekļus: pavisam to ir desmit, gan franči, gan vācieši, visi krietni puiši, mani prasmīgie palīgi; taču te ir divi mani mācekļi — Pagolo un Askānio, kurus es paņēmu līdzi no Itālijas. Panāc tuvāk, Pagolo, augstāk galvu, skaties atklātu skatienu, nevis tā, kā skatās nekauņas, bet gan tā, kā to dara krietni cilvēki, kuriem nav par ko sarkt, jo viņi nav darījuši neko ļaunu. Pagolo, šķiet, pietrūkst izdomas, kā arī degsmes darbā, taču viņš ir apzinīgs un godīgs meistars, kas strādā lēni, toties labi, lieliski uztver manas ieceres un precīzi tās izpilda. Bet tas ir Askānio, cēls un iznesīgs jauneklis, mans mīlulis. Viņš, bez šaubām, nav apveltīts ar tik varenu iztēli, kas liek bareljefā sadurties un cīnīties divu naidīgu armiju bataljoniem vai arī vāzes malā iecirsties lauvas nagiem vai tīģera zobiem. Nē, fantāzija viņam neuzbur nedz briesmīgas himeras, nedz pasakainus pūķus, toties viņa dvēsele ir tikpat daiļa kā viņa augums un pēc nojautas viņš uztver, ja tā var izteikties, dievišķīgo ideālu. Palūdziet Askānio atveidot eņģeli vai nimfu grupu, un neviens nevarēs nostāties viņam līdzās — tik poētiski un daiļi ir viņa darbi! Kad es strādāju ar Pagolo, man ir četras rokas, bet, kad ar Askānio, — man ir divas dvēseles; turklāt viņš mīl mani, un es esmu gaužām laimīgs, ka manā tuvumā ir tik tīra, tik uzticama sirds, kāda pukst Askānio krūtīs.
Kamēr skolotājs to visu stāstīja, Askānio padevīgi stāvēja viņam blakus, taču bez jebkāda bikluma, un viņa poza bija tik gracioza, ka hercogiene d'Etampa nespēja atraut skatienu no tumšmatainā un melnacainā itālieša, no valdzinošā jaunekļa, kas bija dzīva Apollona kopija.
— Ja Askānio ir tik smalks un prasmīgs meistars, lai viņš atnāk kādu rītu pie manis uz d'Etampas pili, es vēlos, lai viņš pagatavo man kādu brīnumjauku ziedu no dārgakmeņiem un zelta.
Askānio palocījās, paraudzījies uz hercogieni ar sirsnīgu, pateicības pilnu skatienu.
— Bet es, — sacīja karalis, — piešķiru viņam un Pagolo gada algu simt zelta ekiju.
— Esmu pārliecināts, ka viņi godam nopelnīs šo algu, — Benvenuto piebilda.
— Bet kas tā par piemīlīgu meiteni ar garām skropstām tur darbnīcas stūrī? — Fransuā Pirmais jautāja, pamanījis Skoconi.
— O, nepievērsiet viņai uzmanību, sir! — Benvenuto atbildēja, saraucis uzacis. — Tas nudien man nav pa prātam, ka starp citiem mākslas darbiem, kas grezno manu darbnīcu, tiek pamanīta arī viņa.
— Jūs esat greizsirdīgs, msjē Benvenuto?
— Ko lai dara, sir, man nepatīk, kad iekāro manu īpašumu; iedomājieties tikai — lai gan šis salīdzinājums nav vietā: ja kādam ienāktu prātā kaut vai domās iekārot hercogieni d'Etampu, kā gan jūs tad apskaistos, sir! Bet Skocone ir mana hercogiene.
Šie vārdi izrāva no domīgā noskaņojuma hercogieni, kas lūkojās uz Askānio, un viņa iekoda sev lūpā. Daži augstmaņi neviļus pasmaidīja, dāmas sačukstējās. Karalis skanīgi iesmējās.
— Diezgan, diezgan! Jums ir pamats būt greizsirdīgam, Benvenuto! Muižnieka goda vārds! Mēs, mākslinieki un karaļi, saprotam cits citu. Uz redzēšanos, mans draugs, es lūdzu jūs strādāt pie statujām. Sāciet, protams, ar Jupiteru. Kad izveidosiet modeli, atnesiet man to parādīt. Ardievu! Vēlu sekmes! Līdz nākamai reizei Nelas pilī!
— Sir,' jums viegli pateikt — atnesiet man modeli. Bet kā lai es tieku Luvrā?
— Sargiem būs dota pavēle jūs ielaist un atvest pie manis.
Čellīni palocījās un kopā ar Pagolo un Askānio pavadīja karali un viņa svītu līdz vārtiem. Šeit viņš nometās ceļos un noskūpstīja Fransuā Pirmajam roku, izjusti sacīdams:
— Sir, pateicoties monsenjora de Monlika starpniecībai, jūs izglābāt mani no ieslodzījuma un, iespējams, arī no nāves; jūs dāsni apveltījāt mani ar dāvanām, jūs pagodinājāt manu necilo darbnīcu ar savu ierašanos, taču, galvenais, sir, es nezinu, kā lai pateicos jums par to, jūs ar pārsteidzošu gaišredzību nojaušat manas ieceres. Tā nu tas iegājies, ka mēs, mākslinieki, strādājam tiem, kas novērtē mūs tikai pēc daudziem gadsimtiem, turpretī man ir laimējies, jo savas dzīves laikā esmu atradis tiesnesi, kurš allaž mani atbalstīs, allaž dos zinošu padomu. Līdz šim es biju nākamo paaudžu meistars, bet kopš šā brīža ļaujiet man būt par'jūsu majestātes zeltkali!
— Jūs būsiet mans meistars, mans zeltkalis, mans tēlnieks un mans draugs, ja vien tāds nosaukums jums, Benvenuto, pa prātam! Ardievu vai, pareizāk sakot, uz redzēšanos!
Pats par sevi saprotams, ka pēc karaļa parauga arī visi galminieki, izņemot vienīgi hercogieni d'Etampu, apbēra Čellīni ar laipnībām un uzslavām.
Kad karalis un viņa galms bija projām un Benvenuto palika pagalmā ar abiem mācekļiem, Askānio dedzīgi pateicās skolotājam, Pagolo turpretī to darīja itin kā negribēdams.
— Nepateicieties man, mani dēli, tas nav to vērts. Taču vienu gan jums teikšu: ja jūs patiesi jūtaties man pateicīgi, es izlūgšos no jums kādu pakalpojumu, kad nu reiz esam sākuši par to runāt; tas attiecas uz kaut ko man ļoti dārgu. Jūs dzirdējāt, ko es teicu karalim par Katrīnu, un šie vārdi izsaka manas visdziļākās jūtas. Meitene kļuvusi man nepieciešama, draugi, gan darbā — jūs taču zināt, ar kādu prieku Skocone pozē man kā modelis, — gan arī dzīvē, jo es ticu, ka viņa mani mīl. Tāpēc es lūdzu jūs, lai gan Skocone ir daiļa, bet jūs esat jauni — tikpat jauni kā viņa, nemetiet acis uz viņu; pasaulē ir daudz citu skaistu meiteņu. Neplosiet manu sirdi un nenonieciniet manu draudzību pret jums, raidot uz Skoconi dedzīgus skatienus, bet, kad manis nav mājās, rūpējieties par viņu un sargājiet viņu kā brāļi! Es lūgtin lūdzu jūs, jo es pazīstu savu dabu, pazīstu sevi, un zvēru pie dieva — ja pamanīšu ko nelāgu, nogalināšu viņu un nodevēju!