— Skolotāj! — Askānio sacīja. — Es cienu jūs kā skolotāju un mīlu kā tēvu, varat uz mani paļauties.
— Jēzus Kristus! — Pagolo iesaucās, sasizdams rokas. — Lai dievs man žēlīgs pat domās pieļaut tādu neģēlību! Vai tad es neesmu jums pateicību parādā par itin visu? Es izdarīšu briesmīgu noziegumu, ja ļaunprātīgi izmantošu jūsu uzticību, kas man ir svēta, un atmaksāšu jums par jūsu labestību ar tik zemisku nodevību!
— Pateicos jums, draugi, — Benvenuto sacīja, spiezdams viņiem rokas, — simtkārt pateicos. Es esmu gandarīts, es ticu jums. Bet tagad, Pagolo, ķeries pie darba un atceries, ka esmu apsolījis msjē de Vilruā uz rītdienu spiedogu, pie kura tu strādā; mēs ar Askānio iesim apskatīt pili, kuru mums atvēlējis visužēlīgais karalis un kuru nākamajā svētdienā ar labu vai ļaunu mēs pārņemsim savā īpašumā.
Pēc tam, pagriezies pret Askānio, Čellīni piebilda:
— Tad ejam, Askānio, uz slaveno Nelas pili, kura tev tik ļoti patika no ārpuses, paraudzīsimies, vai arī iekšpusē tā ir tikpat krāšņa, kā ļaudis par to runā,
Un, iekāms Askānio paguva ko atbildēt, Benvenuto, pārlaidis skatienu darbnīcai, lai pārliecinātos, vai visi palīgi uz vietas; mīļi papliķēja pa Skocone? apaļo, sārto vaidziņu un, paņēmis savu skolnieku zem rokas, izgāja kopā ar viņu no mājas.
VI kāpēc vajadzīgas dueņjas
Viņi nebija nogājuši ne desmit soļu, kad sastapa gadus piecdesmit vecu neliela auguma vīru ar smalku, izteiksmīgu seju.
— Es nācu pie jums, Benvenuto, — sacīja nepazīstamais, kuram Askānio palocījās ar visdziļāko cieņu, bet Benvenuto sirsnīgi sniedza roku.
— Ja pie manis jūs atvedušas svarīgas darīšanas, dārgais Frančesko, — zeltkalis sacīja, — es atgriezīšos kopā ar jums; ja turpretī jūs esat nācis tikai apraudzīt mani, tad ejam kopā ar mani.
— Esmu nācis dot jums padomu, Benvenuto.
— Labprāt jūs uzklausīšu. Drauga padoms vienmēr noder.
— Mans padoms nav domāts svešām ausīm.
— Šis jauneklis ir mans otrais es, Frančesko. Runājiet!
— Labprāt runātu, ja uzskatītu to par iespējamu, — Benvenuto draugs atbildēja.
— Atvainojiet, skolotāj, — Askānio sacīja un pieklājīgi pagāja malā.
— Neko darīt, tev vienam vajadzēs aiziet turp, kur mēs grasījāmies doties kopā, mans dēls, — Benvenuto sacīja. — Tu taču zini, ka es uzticos tev tāpat kā pats sev. Apskati visu sīki jo sīki: vai darbnīcai būs labs apgaismojums, vai pagalms piemērots skulptūru liešanai un vai iespējams mūsu darbnīcu atdalīt no telpas, kur strādās citi palīgi. Neaizmirsti arī par bumbotavu.
Un Benvenuto, paņēmis nepazīstamo zem rokas, pamāja savam skolniekam ar galvu un devās atpakaļ uz darbnīcu, bet jaunais cilvēks tā arī palika nekustīgi stāvam Senmartēna ielas vidū.
Patiešām, skolotāja uzdevums Askānio pagalam samulsināja. Viņš jau tāpat jutās apjucis, kad Benvenuto aicināja viņu līdzi apskatīt Nelas pili. Un spriediet paši, kas notika ar jaunekli brīdī, kad skolotājs viņu sūtīja turp vienu pašu.
Tad nu Askānio, kas divas svētdienas pēc kārtas bija redzējis Kolombu un nebija uzdrīkstējies viņai sekot un trešajā svētdienā bija meitenei sekojis, bet nebija uzdrīkstējies to uzrunāt, tagad bija spiests ierasties pie savas iemīļotās. Un kādā nolūkā? Lai apskatītu Nelas pili, kuru Benvenuto, gribēdams uzjautrināties, grasījās nākamajā svētdienā ar labu vai ļaunu atņemt Kolombas tēvam.
Šajā situācijā jebkurš justos nelāgi — un kur nu vēl mīlētājs, kuru pārņēma šausmas.
Par laimi, no Senmartēna ielās līdz Nelas pilij bija patālu. Pretējā gadījumā Askānio nebūtu varējis paspert pat vienu soli; taču, tā kā bija jānoiet apmēram pusjūdze, jauneklis devās ceļā.
Nekas tā nesamierina ar briesmām kā laiks vai attālums, kas mūs atdala no šīm briesmām. Pārdomas ir varens palīgs apdāvinātiem un garā stipriem cilvēkiem. Pie šādiem cilvēkiem piederēja arī Askānio. Tolaik jaunekļiem, kas nupat kā ienāca dzīvē, vēl nebija pieņemts uzlikt sev vilšanās masku. Patiesas bija visas jūtas, patiesas bija arī šo jūtu izpausmes, aiz prieka cilvēki smējās, aiz bēdām raudāja. Klīrība nebija vērojama nedz dzīvē, nedz mākslā, un tolaik divdesmitgadīgs jauneklis itin nemaz nejutās pazemots, atzīdamies, ka viņš ir laimīgs.
Tātad, par spīti mulsumam, Askānio jutās laimīgs. Viņš taču bija domājis, ka ieraudzīs Kolombu tikai nākamajā svētdienā, bet tagad tam bija jānotiek jau šodien. Tas nozīmēja iegūt sešas dienas, bet sešas gaidpilnas dienas mīlētājam, kā zināms, ir tikpat kā seši gadsimti.
Jo mazāks attālums viņu šķīra no pils, jo vienkāršāks viņam viss šķita: tiesa, viņš pats bija ieteicis Benvenuto lūgt karalim atļauju apmesties Nelas pilī un iekārtot tur darbnīcu, bet vai tad Kolomba dusmosies uz viņu tāpēc, ka viņš cenšas būt tuvāk viņai? Florenciešu zeltkaļa ienākšana senajā d'Amori pilī gan nodarīs pāri Kolombas tēvam, kas uzskata pili par savu īpašumu, — bet vai tiešām tas būtu tik liels noziegums, ja mesers Robērs d'Esturvils tur nedzīvo? Turklāt Benvenuto ir tik daudz iespēju samaksāt par telpām, piemēram, uzdāvināt prevo kādu biķeri vai kaklarotu viņa meitai (un Askānio nolēma pagatavot šādu kaklarotu), jo šai mākslas uzplaukuma laikmetā tas varēja novērst jebkurus sarežģījumus. Askānio bija redzējis lielhercogus, karaļus un pāvestus, kas bija gatavi pārdot kroni, scepteri vai tiāru, lai tikai varētu nopirkt kādu brīnišķīgu rotaslietu, kuru pagatavojis viņa skolotājs. Un galu galā Robēra kungs sapratīs, ka visu var nokārtot miera ceļā, un viņš vēl paliks maestro Benvenuto parādnieks, jo maestro Benvenuto ir tik augstsirdīgs, un, ja vien mesers d'Esturvils parādīs pretimnākšanu, maestro Benvenuto būs karaliski devīgs, par ko Askānio bija cieši pārliecināts.