Aizgājis pa Senmartēna ielu līdz galam, Askānio jau iztēlojās sevi par miera vēstnesi, ko sūtījis pats dievs, lai nodibinātu saticību starp divām karaļvalstīm.
Un tomēr, noticējis tam visam, Askānio gribēja — mīlētāji taču ir tik dīvaini — paildzināt savu ceļu vēl par kādām desmit minūtēm. Tāpēc viņš nepārcēlās pāri Sēnai laivā, bet devās tālāk pa krastmalu līdz Mulēnas tiltam. Iespējams, viņš izraudzījās šo ceļu tikai tāpēc, ka iepriekšējā dienā bijis gājis pa to, sekodams Kolombai.
Starp citu, lai arī kāda iemesla dēļ viņš meta šo līkumu, pēc divdesmit minūtēm viņš tik un tā atradās Nelas pils priekšā.
Un, kad Askānio bija sasniedzis mērķi, kad viņš ieraudzīja šaurās durvis, pār kuru slieksni viņam bija jāpārkāpj, kad viņš aplūkoja skaisto gotiskā stila celtni, virs kuras mūriem pārdroši tiecās augšup smaili tornīši, kad iedomāja, ka aiz sleģiem, kas karstuma dēļ bija pievērti, dzīvo daiļā Kolomba, — lieliskā gaisa pils, ko viņš pa ceļam bija uzcēlis, pēkšņi sabruka līdzīgi tām pilīm, kuras parādās mākoņos un atkal izgaist, tiklīdz vējš savēcina spārnus; jauneklis atradās vaigu vaigā ar īstenību, bet īstenībā nebija nekā mierinoša.
Tomēr, pavilcinājies kādu brīdi — lai gan vilcināšanās šķita visai dīvaina, jo krastmalā šai svelmainajā dienā nebija nevienas dzīvas dvēseles, — Askānio saprata, ka beidzot par kaut ko jāizšķiras. Un vienīgais pareizais lēmums bija doties pilī iekšā. Jauneklis piegāja pie durvīm un pacēla āmurīti, taču dievs vien zina, kad viņš būtu to nolaidis, ja tai pašā mirklī durvis pēkšņi neatvērtos un viņa priekšā nenostātos gadus trīsdesmit vecs vīrietis, pēc izskata vai nu kalpotājs, vai zemnieks, kas droši vien izpildīja pilī visādus darbus. Tas bija mesera d'Esturvila dārznieks.
Askānio un dārznieks spēji atvirzījās viens no otra.
— Kas jums vajadzīgs? — dārznieks vaicāja. — Ko jūs vēlaties?
Atkāpties bija par vēlu, un Askānio, saņēmis visu savu drosmi, lepni atbildēja:
— Gribu apmeklēt pili.
— Kā to saprast — apmeklēt pili? — dārznieks brīnījās. — Kā vārdā?
— Karaļa vārdā, — Askānio atbildēja.
— Karaļa vārdā?! — dārznieks iesaucās. — Jēzus Kristus, vai tik karalis negrasās mums atņemt pili?
— Pilnīgi iespējams, — Askānio atbildēja.
— Ko tas nozīmē?
— Pats saprotat, dārgais, — Askānio to pateica tik svarīgi, ka pats jutās apmierināts, — jums man nav tas jāpaskaidro!
— Tiesa kas tiesa. Ar ko jūs gribat runāt?
— Vai prevo kungs ir mājās? — Askānio vaicāja, lieliski zinādams, ka pilī viņa nav.
— Nē, msjē, viņš ir Šatlē.
— Bet kas viņu aizstāj, kad viņa nav mājās?
— Viņa meita, Kolombas jaunkundze.
Askānio juta, ka nosarkst līdz ausu galiem.
— Un vēl, — dārznieks turpināja, — Perīnas kundze. Ar ko msjē labpatiktos runāt — ar Perīnas kundzi vai Kolombas jaunkundzi?
Šis vienkāršais jautājums Askānio krūtīs sacēla veselu vētru. Jauneklis pavēra muti, grasīdamies sacīt, ka vēlas redzēt Kolombas jaunkundzi, taču pārdrošie vārdi tā arī nenāca pār viņa lūpām, un viņš palūdza aizvest viņu pie Perīnas kundzes.
Dārzniekam nebija ne jausmas, ka šis, pēc viņa domām, tik dabiskais jautājums var tik ļoti mulsināt, viņš piekrītoši pamāja ar galvu un devās cauri pagalmam uz Mazo Nelas pili. Askānio viņam sekoja.
Viņi šķērsoja otru pagalmu, pēc tam izgāja pa otrām durvīm, pagāja garām puķu dārziņam, uzkāpa pa kāpnēm lievenī un aizgāja līdz galam pa garu galeriju. Te dārznieks atvēra durvis un pieteica:
— Perīnas kundze, ieradies kāds jauns cilvēks, kas karaļa vārdā pieprasa, lai viņam parādot pili.
Un dārznieks atvirzījās sāņus, palaižot garām Askānio, kas bija apstājies uz sliekšņa.
Askānio atbalstījās pret sienu, un acu priekšā viņam viss satumsa; bija noticis tas, ko viņš nebija paredzējis: kopā ar Perīnas kundzi istabā atradās Kolomba, un viņš skatīja vaigu vaigā abas sievietes.
Perīnas kundze sēdēja pie ratiņa un vērpa. Kolomba sēdēja pie rokdarbu rāmja un izšuva.
Abas sievietes reizē pacēla galvu un paraudzījās uz durvīm.
Kolomba uzreiz pazina Askānio. Meitene bija gaidījusi viņu, lai gan saprāts viņai sacīja, ka atnākt viņš nevar. Bet jauneklis, sastapis meitenes skatienu, sajuta, ka tūdaļ vai nomirs, lai gan meitenes skatiens pauda bezgalīgu maigumu.
Tas arī saprotams, jo, domājot par tikšanos ar mīļoto, Askānio paredzēja milzum daudz grūtību, iztēlojās milzum daudz šķēršļu; šķēršļiem vajadzēja viņu iedvesmot, bet grūtībām stiprināt viņa gribu, un te pēkšņi viss atrisinājās tik vienkārši, tik jauki, itin kā pats dievs, viņu tīrās mīlestības aizkustināts, būtu atbalstījis un svētījis šo tikšanos; Askānio satikās ar mīļoto brīdī, kad viņš to vismazāk bija gaidījis, un visas lieliskās runas, kas bija sagatavotas iepriekš, visi kvēlie vārdi, kam bija jāpārsteidz un jāaizkustina meitene, pēkšņi izgaisa no atmiņas — nepalika pāri ne frāzes, ne vārda, ne balsiena.