Выбрать главу

Arī Kolomba gluži vai pamira, sēdēja nekustīga un mēma. Jaunās un skaidrās būtnes, itin kā pats dievs tās jau iepriekš būtu salaulājis, sajuta, ka pieder viena otrai, ka tuvojoties saplūst vienā būtnē tāpat kā Salmakīda un Hermafrodīts, un, pirmās tikšanās pārsteigtas, trīsēja pil­nas mulsuma un nespēja izsacīt ne vārda.

Perīnas kundze piecēlās no krēsla; atlikusi koda]u sānis, viņa atspiedās pret vērpjamo ratiņu un pirmā pār­trauca klusumu.

—   Šis vientiesis Rembo melš blēņas, — cienījamā du­eņja iesaucās. — Jūs dzirdējāt, Kolomba?

Kolomba neatbildēja.

—    Kas jums šeit vajadzīgs, jaunais cilvēk? — Perīnas kundze turpināja, pieiedama tuvāk Askānio. — Ak žēlī­gais dievs! — viņa iesaucās, pēkšņi pazīdama jaunekli. — Tas taču tas pats galantais kavalieris, kas jau trīs svēt­dienas tik laipni sniedz man svētīto ūdeni pie baznīcas dur­vīm. Ko jūs vēlaties, draudziņ?

—    Man jārunā ar jums, — Askānio nomurmināja.

—    Vienatnē? — Perīnas kundze klīrīgi pajautāja.

—    Jā, ar jums … vienatnē …

Sacīdams to, Askānio saprata, ka izdara nepiedodamu muļķību.

—    Tādā gadījumā nāciet šurp, jaunais cilvēk, nāciet šurp, — Perīnas kundze sacīja, atvērdama durvis uz bla­kus istabu un aicinādama Askānio viņai sekot.

Un Askānio gāja viņai līdzi, taču aiziedams viņš uz­meta Kolombai vienu no tiem ilgajiem skatieniem, kuros ikviens mīlētājs prot ielikt bezgala daudz, kuri ir nesa­protami nezinātājam, toties pilni dzijas jēgas tiem, kam tie domāti. Un Kolomba, protams, saprata, ko sacīja šis ska­tiens, jo, kad viņas acis neviļus sastapās ar jaunā cilvēka skatienu, viņa pēkšņi pietvīka un, sajutusi to, nolaida acis, itin kā pētīdama izšuvumu, un sāka kropļot gluži nevai­nīgu ziediņu. Askānio, ieraudzījis, ka Kolombas seja pie­tvīkst, tūdaļ apstājās un dzīrās jau steigties pie viņas, taču šai brīdī Perīnas kundze atskatījās un pasauca jauno cil­vēku, un viņam neatlika nekas cits kā iet viņai līdzi. Viņš nebija vēl paguvis pārkāpt pāri slieksnim, kad Kolomba nometa adatu, nolaida rokas uz krēsla parocēm, atmeta galvu atpakaļ un dziļi nopūtās, turklāt viņas nopūtā — jo tāds ir neizdibināmais sirds noslēpums — saplūda kopā gan nožēla, ka Askānio aiziet prom, gan atvieglojuma sajūta, ka viņa vairs nav.

Turpretī Askānio pārņēma īgnums: viņš dusmojās uz Benvenuto, kas bija uzticējis viņam tik muļķīgu uzde­vumu; dusmojās pats uz sevi par to, ka nebija pratis iz­mantot izdevīgu gadījumu, bet visvairāk dusmojās uz Pe­rīnas kundzi, jo viņas vainas dēļ viņš bija izgājis no ista­bas tieši tai mirklī, kad viņam šķita, ka Kolombas skatiens aicina viņu palikt.

Tāpēc, kad dueņja blakus istabā pajautāja viņam par apmeklējuma iemeslu, Askānio atbildēja diezgan izaici­noši, nolēmis atriebt viņai pats savu neizdarību:

—    Es atnācu, cienītā kundze, lai lūgtu jūs izrādīt man Nelas pili, izstaigāt to kopā ar mani no viena gala līdz otram.

—    Izrādīt jums Nelas pili? — Perīnas kundze pārvaicāja. — Bet kāpēc jums tas vajadzīgs?

—    Lai pārliecinātos, vai tā mums derēs, vai mums šeit būs ērti un vai mums ir vērts uzņemties pūles, lai pār­celtos šurp.

—    Kā tā — pārceltos šurp? Vai jūs būtu noīrējuši pili no prevo kunga?

—    Nē, mums dāvina pili viņa majestāte.

—   Viņa majestāte dāvina jums pili? — Perīnas kundze iesaucās pagalam pārsteigta.

—     Un nodod pilnīgi mūsu īpašumā, — Askānio at­bildēja.

—    Jums?

—    Nevis man, cienītā kundze, bet manam skolotājam.

—           Bet kas tad, ja atļauts vaicāt, ir jūsu skolotājs, jau­nais cilvēk? Droši vien kāds ārzemju augstmanis?

—            Kaut kas svarīgāks, Perīnas kundze, — dižens māksli­nieks, kas atbraucis no Florences, lai kalpotu dieva svai­dītajai majestātei!

—           Ak tā! — dueņja noteica, lāgā nesaprazdama, par ko ir runa. — Ko tad dara jūsu skolotājs?

—           Ko dara? Itin visu: darina gredzenus daiļavu pirksti­ņiem, kausus karaļu galdiem, statujas dievnamiem, bet brīvajā, laikā viņš aplenc vai aizstāv pilsētas, ja viņam ienāk prātā pabiedēt imperatoru vai nostiprināt pāvesta varu.

—           Žēlīgais dievs! — Perīnas kundze iesaucās. — Kā tad sauc jūsu skolotāju?

—    Viņu sauc Benvenuto Čellīni.

—           Savādi, bet tādu vārdu es neesmu dzirdējusi, — dueņja nomurmināja. — Kāds tad viņam tituls?

—    Viņš ir zeltkalis.

Perīnas kundze uzlūkoja Askānio, aiz brīnumiem ieple­tusi acis.

—           Zeltkalis! — viņa atkārtoja. — Ak zeltkalis! Uji jūs iedomājaties, ka prevo kungs atdos savu pili kaut kadam zeltkalim?

—: Ja neatdos, paņemsim ar varu.

—    Ar varu?

—    Tieši tā.

—           Ceru, ka jūsu skolotājs neuzdrošināsies uzstāties pret prevo kungu.

—           Viņam nācies uzstāties pret trim hercogiem un di­viem pāvestiem.

—           Žēlīgais dievs! Pret diviem pāvestiem! Vai tik viņš nav ķeceris?

—           Viņš ir tāds pats katolis kā mēs ar jums, Perīnas kundze, nomierinieties, un sātans nav mūsu sabiedrotais, toties mūs atbalsta pats karalis. _

—    Ak tā! Bet prevo kungu arī kāds atbalsta.

—    Kas tad?

—    Hercogiene d' Etampa.

—           Tādā gadījumā mūsu spēki ir līdzīgi, — Askānio pie­bilda.

—    Un ja mesers d'Esturvils jums atsaka?

—    Maestro Benvenuto ieņems pili ar varu.

—    Un ja mesers Robērs ieslēgsies šeit kā cietoksni?

—    Maestro Čellīni ieņems pili triecienā.

—    Meseram prevo ir divdesmit četri apbruņoti sargi, padomājiet par to.

—    Maestro Benvenuto Čellīni ir desmit mācekļi. Kā redzat, mūsu spēki joprojām ir līdzīgi, Perīnas kundze.