— Toties pats mesers d'Esturvils ir bīstams pretinieks; viņš notrieca zemē visus, kas uzdrīkstējās mēroties ar'viņu spēkiem turnīrā par godu Fransuā Pirmā kāzām.
— Brīnišķīgi! Tieši ar tādu drosminieku, Perīnas kundze, maestro Benvenuto grib pamēroties spēkiem. Viņš, tāpat kā mesers d'Esturvils, līdz šim ir notriecis zemē visus savus ienaidniekus, atšķirība vienīgi tāda, ka tie, kurus uzvarēja jūsu prevo, pēc pāris nedēļām atkal bija sveiki un veseli, turpretī tie, kam bija darīšana ar manu skolotāju, tā arī nepiecēlās vairs un pēc trim dienām viņus aiznesa uz kapiem.
— Ak, būs nelaime, būs nelaime! — Perīnas kundze nomurmināja. — Stāsta, ka ielenktajās pilsētās, jaunais cilvēk, notiekot briesmu darbi.
— Nomierinieties, Perīnas kundze, — Askānio smiedamies atbildēja. — Jūsu uzvarētāji būs žēlsirdīgi.
— Es stāstu to visu tāpēc, dārgais draugs, ka baidos no asins izliešanas, — atbildēja Perīnas kundze, kurai acīmredzot nebija nekādu iebildumu iegūt atbalstu uzbrucēju vidū. — Tas, ka jūs dzīvotu kaimiņos, būtu gluži patīkami, jo mums šai nolādētajā nostūrī trūkst jebkādas sabiedrības. Mesers d'Esturvils mūs abas, savu meitu un mani, nolēmis visīstākajam ieslodzījumam, mēs esam kā divas nabaga mūķenes, lai gan, paldies dievam, neesam devušas solījumu neprecēties. Cilvēks nedrīkst būt viens, teikts svētajos rakstos, bet, ja svētajos rakstos teikts «cilvēks», tas attiecas arī uz sievieti, vai nav tiesa, jaunais cilvēk?
— Pats par sevi saprotams.
— Bet mēs šais milzīgajās telpās esam gluži vienas un, protams, briesmīgi garlaikojamies.
— Vai tad jūs neviens neapmeklē? — Askānio pavaicāja.
— Žēlīgais dievs! Kā jau es sacīju, mēs dzīvojam šeit sliktāk par mūķenēm. Mūķenēm vismaz atļauts satikties ar tuviniekiem un sarunāties ar draugiem caur režģi. Viņām ir ēdamistaba, kur viņas pulcējas kopā, sarunājas un tērzē. Tā, protams, nav nekāda īstā jautrība, taču viņas tomēr mazliet izklaidējas. Pie mums laiku pa laikam ierodas vienīgi mesers prevo, lai nostrostētu meitu — acīmredzot tālab," ka viņa kļūst aizvien skaistāka, jo, goda vārds, tā ir nabadzītes vienīgā vaina. Arī mani pie reizes izbar un piekodina stingrāk uzmanīt Kolombu. Žēlīgais dievs! Viņa taču neredz nevienas dzīvas dvēseles un, ja nepārmītu kādu vārdu ar mani, tik vien pavērtu lūpas, lai noskaitītu lūgšanu. Tāpēc, es lūdzu jūs, jaunais cilvēk, nevienam nesakiet, ka jūs esat šeit ielaists, ka pēc Lielās Nelas pils apskates esat iegriezies pie mums parunāties Mazajā pilī.
— Kā! — Askānio iesaucās. — Pēc Lielās Nelas pils apskates es atgriezīšos ar jums Mazajā pilī? Tātad es…
Askānio aprāvās, apjautis, ka viņa prieks ir pārāk atklāts.
— Diez vai būtu pieklājīgi, jaunais cilvēk, ja reiz esat stādīts priekšā Kolombas jaunkundzei, bet viņa — daru jums zināmu — šeit ir saimniece, kad viņas tēva nav mājās, — diez vai būtu pieklājīgi no jūsu puses atstāt Nelas pili pēc sarunas vienīgi ar mani, nepasakot viņai pat ardievas. Protams, ja jums tas nav pa prātam, varat būt brīvs un iziet uz ielas tieši no Lielās Nelas pils, kur ir savi vārti.
— Nekādā ziņā! — Askānio iesaucās. — Sasodīts! Ticiet man, Perīnas kundze, es esmu audzināts ne sliktāk par citiem un pret dāmām vienmēr esmu pieklājīgs. Tikai, lūdzu, Perīnas kundze, dosimies uz Lielo pili tūlīt pat, es ļoti steidzos.
Patiešām, uzzinājis, ka būs vēl iespējams atgriezties Mazajā Nelas pilī, Askānio steidzās ātrāk apskatīt Lielo pili. Arī Perīnas kundze, baidīdamās, ka pēkšņi varētu ierasties pats prevo, nevēlējās Askānio ilgāk aizkavēt, un, paņēmusi atslēgu saišķi, kas karājās aizdurvē, viņa devās pa priekšu.
Ieskatīsimies tad arī mēs kopā ar Askānio Lielajā Nelas pilī, kur kopš šā brīža noritēs mūsu vēstījuma galvenie notikumi.
Pils jeb, pareizāk sakot, Nelas muiža, kā to parasti tais laikos sauca, atradās Sēnas kreisajā krastā, kas lasītājam jau zināms, tai pašā vietā, kur pēc tam uzcēla Nevērās pili, bet pēc tam naudas kaltuvi un institūtu. Pils pacēlās Parīzes rietumu nomalē, un aiz tās mūriem bija redzams pilsētas grāvis un Prēoklēras zaļās pļavas. Šo pili VIII gadsimta beigās uzcēla Nelas senjors Amori no Pikardijas. 1308. gadā Filips Skaistais nopirka pili un padarīja to par karaļa rezidenci. 1520. gadā Nelas torni, kas bija slavens ar savu asiņaino un trakulīgo pagātni, atdalīja no pils, gar Sēnu uzbūvēja krastmalu, bet pāri grāvim pārmeta tiltu, un tā drūmais tornis stāvēja upes krastā vientuļš un skumīgs gluži kā grēku nožēlnieks.
Nelas muiža bija tik plaša, ka torņa atdalīšana gandrīz nemaz nebija jūtama. Tas bija turpat vesels ciemats; augsts mūris ar platiem, smaili velvētiem lielajiem vārtiem un mazajiem dienesta vārtiņiem to nošķīra no krastmalas. Vispirms ienācējs nokļuva plašā četrstūrainā pagalmā, kuru ietvēra mūris ar divām durvīm: vienas atradās pa kreisi, otras — pagalma dziļumā. Ja apmeklētājs ienāktu, kā bija ienācis Askānio, pa durvīm kreisajā pusē, viņa skatienam pavērtos neliela brīnumjauka, gotiskā stilā celta XIV gadsimta ēka: tā bija Mazā Nelas pils, kuras dienvidu sienu ieskāva dārzs. Ja turpretī apmeklētājs ienāktu pa durvīm, kas atradās pagalma dziļumā, tad pa labi viņš ieraudzītu viscaur no akmeņiem mūrēto Lielo Nelas pili ar diviem smailiem sānu torņiem, kurus apņēma balustrādes, ar stūrainu fasādi, augstiem logiem, krāsainām rūtīm un divdesmit vēj rādītājiem, kas čīkstēja vējā. Mūsu dienās tur . pietiktu vietas trim banku namiem.
Ja apmeklētājs ietu tālāk, viņš apmaldītos visāda veida un lieluma dārzos, un šais dārzos viņš ieraudzītu bumbo- tavu, laukumu serso spēlei, lietuvi, arsenālu un vēl tālāk — putnu mājas, staļļus, govju un aitu kūtis. Mūsu dienās tur pietiktu vietas trim fermām.