Tas viss gan bija gaužām nolaists un atstāts novārtā, jo dārznieks Rembo un divi viņa palīgi teju, teju jaudāja apkopt Mazās Nelas pils dārzu, kur Kolomba audzēja puķes un Perīnas kundze — kāpostus. Taču vietas pilī netrūka, apgaismojums bija labs, viss bija pamatīgi celts, un, ieguldot mazliet darba un naudas, tur varēja ierīkot pasaulē vislabāko darbnīcu.
Bez tam, ja ari pils nebūtu tik ērta, Askānio jūsmotu par to tikpat dedzīgi, jo tepat tuvumā dzīvoja Kolomba, un tas bija galvenais.
Apskate tika izdarīta ātri: izveicīgais jauneklis visu aplūkoja, visu pārbaudīja, visu novērtēja vienā acumirklī.
Perinās kundze, sākumā velti nopūlējusies tikt viņam līdzi, pēc brīža atdeva viņam atslēgu saišķi, kuru viņš, pabeidzis apskati, godīgi atdeva atpakaļ.
— Bet tagad, Perīnas kundze, — Askānio sacīja, — es esmu jūsu rīcībā.
— Tad ejam, jaunais cilvēk, atpakaļ uz Mazo Nelas pili, jo tā rīkoties mums prasa labais tonis.
— Protams! Pretējā gadījumā mana izturēšanās būtu augstākā mērā nepieklājīga.
— Un, pielūkojiet, Kolombai ne vārda par jūsu nāciena iemeslu!
— Ak dievs, par ko tad lai runāju ar viņu? — Askānio iesaucās.
— Cik jūs neattapīgs, skaistulīti Jūs taču pats sacījāt, ka esat zeltkalis!
— Tā tas tiešām ir.
— Jauki! Tad runājiet ar viņu par rotaslietām; šāda saruna allaž tīkama pat viskautrākajai meitenei. Ja viņa ir Ievas meita, tad viņai patīk viss, kas spīd. Turklāt nabadzītei ir tik maz iespēju izklaidēties, viņa dzīvo tik vientuļi, ka viņu mazliet iepriecināt ir dievam tīkams darbs. Protams, laimīgas laulības viņas gados būtu labākais iepriecinājums. Tāpēc ikreiz, kad Robēra kungs ierodas pie mums, es viņam klusiņām saku: «Izdodiet viņu pie vīra, izdodiet nabadzīti pie vīra.»
Nemaz nedomādama, ka šāda vaļsirdīga izrunāšanās varētu nepatikt meseram d' Esturvilam, Perīnas kundze devās uz Mazo Nelas pili un kopā ar Askānio iegāja istabā, kur viņi bija atstājuši Kolombu.
Kolomba domīga un aizsapņojusies sēdēja tai pašā pozā, kādā mēs viņu atstājām. Vienīgi kādas divdesmit reizes viņa tika pacēlusi galvu un paraudzījusies uz durvīm, pa kurām bija izgājis skaistais jauneklis, tālab, izsekojot viņas skatieniem, varētu nodomāt, ka viņa gaida Askānio. Taču, tiklīdz durvis atvērās, Kolomba tik manīgi ķērās pie izšūšanas, ka nedz Perīnas kundzei, nedz Askānio nevarēja ne prātā ienākt, ka darbs ticis pārtraukts.
Kā gan viņa nojauta, ka jaunais cilvēks nāca aiz dueņ- jas? To visu varētu izskaidrot ar magnētismu, ja vien magnētisms tais laikos jau būtu izgudrots.
— Kolomba, es jums atvedu jaunekli, kas sniedza mums svētīto ūdeni, jo es, drostaliņ, tūdaļ pazinu, ka tas ir viņš.
Es jau dzīros viņu izvadīt pa Lielās Nelas pils vārtiem, taču viņš ieteicās, ka neesot no jums atvadījies. Un tā ir vistīrākā patiesība, jo jūs neesat pārmijuši ne pušplēsta vārdiņa. Bet jūs abi, paldies dievam, neesat mēmi…
— Perīnas kundze! — Kolomba pārtrauca dueņju pagalam apmulsusi.
— Kas vēl nebūs! Jums nav par ko sarkt. Msjē Askānio ir kārtīgs jauns cilvēks, bet jūs esat prātīga meitene. Bez tam viņš, kā redzams, ir lielisks meistars, kurš prot apstrādāt dārgakmeņus un pagatavot rotaslietas, kas daiļām meitenēm tik ļoti patīk. Ja jūs vēlaties, drostaliņ, viņš atnesīs savus izstrādājumus šurp.
— Man nekā nevajag, — Kolomba nočukstēja.
— Pašreiz varbūt arī nevajag, taču, es ceru, jūs nenomirsiet aiz vientulības šai nolādētajā kaktā! Jums jau ir sešpadsmit gadi, Kolomba, un pienāks diena, kad jūs būsiet daiļa līgava un jums dāvās visādas rotas; pēc tam jums kā dižciltīgai dāmai būs vajadzīgas dažnedažādas dārglietas. Tad labāk dot priekšroku šim jaunajam cilvēkam, nevis citiem meistariem, kas, protams, nav viņa vērti.
Kolomba cieta. Pamanījis to, Askānio, kuru Perīnas kundzes paredzējumi ne sevišķi iepriecināja, nāca talkā nabaga meitenei, kurai daudz vieglāk būtu sarunāties ar jaunekli nekā klausīties dueņjas skaidrojumus.
— O! Esiet tik laipna, jaunkundz, — viņš sacīja, — un atļaujiet man atnest dažus manus darbus. Tagad man šķiet, ka visas rotaslietas esmu darinājis tikai jums, ka esmu strādājis, domādams par jums. O, varat tam ticēt, jo mēs, juvelieri, nieciņos, kas pagatavoti no zelta, sudraba un dārgakmeņiem, reizēm ieliekam savas labākās ieceres. Diadēmās, kas kronē jūsu galvas, sprādzēs, kas apņem jūsu rokas, kaklarotās, kas glāsta jūsu plecus, ziedos, putnos, eņģeļos un himerās, kas noslēpumaini kaut ko čukst jums ausīs, reizēm izpaužas godbijīgs dievinājums, kādu mēs izjūtam pret jums.
Un sacīsim atklāti, kā tas pieklājas godprātīgam notikumu aprakstītājam, ka, dzirdot šos maiguma pilnos vārdus, Kolombas sirds ielīksmojās, jo Askānio, kas tik ilgi bija klusējis, beidzot bija sācis runāt un runāja tā, kā pie- dienas runāt tam, kuru viņa iztēlojusies savos sapņos, tālab, pat nepaceldama acis, meitene juta, kāds dedzīgs, starojošs skatiens viņai pievērsts, bet ārzemnieciskais akcents piešķīra īpašu valdzinājumu jaunekļa vārdiem, kas Kolombai bija jauni un nesaprotami, piešķīra dziļāku jēgu un neatvairāmu burvīgumu tai vieglajai un harmoniskajai mīlas valodai, ko meitenes saprot, iekāms pašas sāk tajā runāt.
— Protams, — Askānio turpināja, joprojām nenovērsdams skatienu no Kolombas, — protams, mēs itin nemaz nevairojam jūsu skaistumu. Arī dievs nekļūst varenāks no tā, ka mēs izgreznojam viņa altāri. Mēs tikai ietveram sievietes daiļumu visā, kas ir tikpat jauks un valdzinošs kā viņa pati, lai pēc tam, nostājušies ēnā, mēs, mirdzošo rotu necilie darinātāji, redzētu jūs visā jūsu starojošajā skaistumā un, domādami par savu niecību, gūtu mierinājumu apziņā, ka mūsu meistarība cēlusi jūs vēl augstāk.