— Ak, msjē, — Kolomba mulsi atbildēja, — man droši vien nekad nebūs lemts nēsāt jūsu brīnišķīgos darinājumus, nudien, man viņi nebūs vajadzīgi; es dzīvoju vientulībā un aizmirstībā, bet šī vientulība un aizmirstība mani nemaz nenomāc; es pat mīlu to un gribētu tā dzīvot vienmēr, un tomēr es ļoti vēlētos palūkoties uz jūsu darinātajām rotaslietām; nevis greznoties ar tām, bet apbrīnot tās.
Un, baiļodamās, ka nav pateikusi pārāk daudz, bet varbūt tāpēc, lai nepateiktu ko vairāk, Kolomba apklusa, palocījās un izspurdza laukā tik steidzīgi, ka vairāk pieredzējis cilvēks šo aiziešanu iztulkotu par bēgšanu.
— Brīnišķīgi! — Perīnas kundze iesaucās. — Beidzot mēs sākam koķetēt. Nudien, man jāteic, ka jūs, jaunais cilvēk, runājat kā no grāmatas. Tūdaļ redzams, ka jūsu pusē zina noslēpumu, kā iepatikties cilvēkiem; jūs uzreiz dabūjāt mani savā pusē, un es nudien no visas sirds vēlos, lai prevo kungs neapietas ar jums pārlieku bargi. Tad uz redzēšanos, jaunais cilvēk, un pasakiet savam skolotājam, lai viņš piesargās. Brīdiniet viņu, ka mesers d'Esturvils ir gatavais velns un bez tam visai ietekmīga persona galmā. Lai jūsu skolotājs uzklausa mani un atsakās no sava nodoma: nepārcelieties uz Lielo Nelas pili un nekādā gadījumā neieņemiet to ar varu. Bet ar jums mēs vēl redzēsimies, vai ne? Un, galvenais, neticiet Kolombai: viņa mantojusi no savas nelaiķa mātes tādu bagātību, ka var atļauties jebkuru untumu un samaksāt par jūsu rotām div- desmitreiz dārgāk, nekā tās patiesībā vērtas. Starp citu, atnesiet arī kādu vienkāršāku rotaslietu: varbūt viņai ienāk prātā to uzdāvināt man. Paldies dievam, vēl neesmu tik veca, lai nevarētu kādam patikt. Jūs mani saprotat, vai ne?
Un, nolēmusi, ka būs drošāk, ja savus vārdus viņa arī kaut kā apliecinās, Perīnas kundze pieskārās jaunekļa plecam. Askānio nodrebēja kā cilvēks, kas pēkšņi uzmodināts no miega. Jauneklim šķita, itin kā viņš būtu to visu sapņojis. Viņš nespēja aptvert, ka bijis pie mīļotās, neticēja, ka šī skaidrā būtne, kuras dziedošā balstiņa vēl aizvien skanēja viņam ausīs, bet slaikais stāvs joprojām vīdēja acu priekšā, patiešām bija tā pati, par kuras skatienu vēl vakar un šodien no rīta viņš būtu atdevis savu dzīvību.
Tālab pārpilns laimes un nākotnes cerību viņš apsolīja Perīnas kundzei visu, ko vien viņa vēlējās, pat neklausīdamies, ko viņa lūdz. Vienalga! Vai tad viņš nebija gatavs atdot visu, kas vien viņam piederēja, lai tikai atkal sastaptos ar Kolombu?
Taču, apjautis, ka palikt šeit ilgāk nav vēlams, viņš atvadījās no Perīnas kundzes, apsolīdams atnākt nākamajā rītā.
Izgājis laukā no Mazās Nelas pils, Askānio sastapa divus pretimnācējus. Viens no viņiem tā paskatījās uz viņu, ka no skatiena vien, nemaz jau nerunājot par apģērbu, jauneklis sazīmēja prevo.
Askānio arī pārliecinājās par to, kad redzēja, ka abi pretimnācēji klauvē pie vārtiem, pa kuriem viņš nupat bija izgājis laukā, un jauneklis nožēloja, ka nav atstājis pili ātrāk, jo kas var zināt, vai viņa neapdomība nenāk par ļaunu Kolombai…
Lai nepievērstu sev uzmanību, ja gadījumā prevo būtu viņu ievērojis, Askānio devās prom, pat neatskatīdamies uz plašajā pasaulē vienīgo stūrīti, kuru viņš šai mirklī tik ļoti alka iegūt uz visiem laikiem.
Atgriezies darbnīcā, viņš ieraudzīja, ka Benvenuto ir gaužām norūpējies. Cilvēks, kuru viņi tika sastapuši uz ielas, bijis gleznotājs Primatičo, kurš steidzies, kā tas krietnam novadniekam piedienas, brīdināt Čellīni, ka Fransuā Pirmā vizītes laikā tēlnieks nav bijis pietiekami piesardzīgs un iemantojis sev nāvīgu ienaidnieku — hercogieni d'Etampu.
VII līgavainis un draugs
Viens no nepazīstamajiem vīriešiem, kurus Askānio bija redzējis pie ieejas Nelas pilī, patiešām bija Parīzes prevo mesers Robērs d' Esturvils. Bet ar otru mēs drīz vien iepazīsimies.
Bija pagājis jau krietns brīdis kopš Askānio aiziešanas, bet Kolomba vēl aizvien domīgi stāvēja savā istabā, ieklausīdamās vismazākajā troksnītī, kad pie viņas iesteidzās Perīnas kundze un paziņoja, ka blakus istabā viņu gaida tēvs.
— Tēvs? — Kolomba izbijusies iesaucās.
Un tūdaļ tikko dzirdami piemetināja:
— Ak dievs! Ak dievs! Vai tiešām viņi būtu satikušies?
— Jā, jūsu tēvs, mīļo bērniņ, — Perīnas kundze atbildēja, nesadzirdējusi teikuma otru pusi, — un kopā ar viņu kāds vecs kungs, kuru es nepazīstu.
— Kāds vecs kungs? — Kolomba čukstēja, nodrebēdama ļaunā priekšnojausmā. — Ak dievs! Ko tas varētu nozīmēt, Perīnas kundze? Šķiet, pirmo reizi divu triju gadu laikā tētiņš ieradies pie mums nevis viens pats, bet kopā ar kādu citu.
Tomēr, par spīti bailēm, jaunajai meitenei neatlika nekas cits kā paklausīt, jo viņa lieliski pazina tēva neiecietīgo raksturu, un, saņēmusi drosmi, Kolomba ar smaidu uz lūpām iegāja istabā, no kuras nupat kā bija izbēgusi; par spīti neizdibināmajām bailēm, kuras Kolomba izjuta pirmo reizi mūžā, viņa mīlēja tēvu ar patiesu mīlestību, un, lai gan mesers d' Esturvils izturējās pret meitu paskarbi, vienveidīgajā un skumjajā dienu ritumā Kolomba tomēr gaidīja tās dienas, kad viņš ieradās Nelas pilī, uzskatīdama tās par svētkiem.
Kolomba piegāja pie tēva un gribēja viņu apskaut un pateikt ko mīļu, taču prevo neļāva meitai nedz sevi apskaut, nedz pateikt kādu vārdu. Viņš paņēma Kolombu pie rokas un pieveda pie nepazīstamā kunga, kurš stāvēja, atspiedies pret lielu ziediem rotātu kamīnu.
— Dārgais draugs, — viņš sacīja nepazīstamajam, — stādu tev priekšā savu meitu.
Pēc tam, pievērsies Kolombai, piebilda:
— Kolomba, tas ir grāfs d' Orbeks. Karaļa mantzinis un tavs nākamais vīrs.