Kolomba vāri iekliedzās, taču pieklājības pēc tūlīt ap- valdījās; sajutusi, ka ceļgali viņai saļogās, meitene atspiedās pret krēsla atzveltni.
Patiešām, lai saprastu, cik ļoti šī negaidītā vēsts izbiedēja Kolombu, kas turklāt atradās īpašā dvēseles noskaņojumā, lasītājam būtu jāredz grāfs d' Orbeks.
Tiesa, arī Kolombas tēvs, Robērs d' Esturvils, nebija nekāds skaistulis; viņš rauca savas biezās uzacis, ja kāds. pretojās viņa gribai vai bilda ko pretī, bargajā sejā un visā viņa druknajā stāvā bija jaušams kaut kas raupjš un neveikls, kas neizraisīja simpātijas; taču līdzās grāfam d' Orbekam viņu varēja salīdzināt ar erceņģeli Miķeli, kas stāv blakus pūķim. Prevo platā seja un skaudrie vaibsti tomēr liecināja par uzņēmību un spēcīgu gribu, bet mazās, spriganās lūša acis pauda gudrību un saprātu; turpretī grāfs d' Orbeks bija kusls un nomērējis, ar savām garajām rokām, kas atgādināja zirnekļa kājas, smalko oda balsi un gliemeža gausumu viņš izskatījās ne vien kroplīgi neglīts, bet pat pretīgs, turklāt šo kroplīgumu vēl papildināja muļķība un ļaunums. Pēc iesīkstējuša paraduma viņš stāvēja, piešķiebis galvu uz sāniem, viņa smaids bija neķītrs un skatiens — pilns viltības.
Tāpēc, ieraudzījusi atbaidošo veci, kuru tēvs stādīja viņai priekšā kā nākamo vīru tieši tai brīdī, kad viņas sirdī un domās valdīja kāds cits tēls un acis vēl skatīja skaisto jaunekli, kas nupat bija izgājis no šīs istabas, Kolomba, kā mēs jau teicām, gandrīz vai skaļi iekliedzās, taču savaldījās un bāla, sastingusi tramīgi uzlūkoja tēvu.
— Lūdzu, atvaino mani, dārgais draugs, — prevo turpināja, — par Kolombas dīvaino izturēšanos; vispirms, mana mazā mežone nav izgājusi no šejienes jau veselus divus gadus, jo, kā tu pats lieliski zini, jauno laiku vēsmas ne visai labi ietekmē skaistas meitenes; otrkārt, atklāti sakot, esmu rīkojies aplam, iepriekš nebrīdinādams viņu par mūsu nodomiem, lai gan patiesībā tas būtu gluži lieki, jo maniem lēmumiem nav vajadzīgs nekāds atbalsts un tie izpildāmi bez ierunām; un, beidzot, viņa nezina, kas tu esi, nezina, ka ar savu vārdu, savu bagātību un hercogienes d' Etampas labvēlību tu vari sasniegt visu, ko vēlies, bet, apsvērusi to, Kolomba pienācīgi novērtēs godu. kādu tu mums parādi, saistīdams savu seno un slaveno dzimtu ar mūsu jauno muižnieku dzimtu; viņa sapratīs, ka mūsu četrdesmit gadus ilgā draudzība …
— Diezgan, dārgais, dieva dēļ, diezgan! — grāfs viņu pārtrauca.
Pēc tam, vērsdamies pie Kolombas ar vaļīgu un nekaunīgu pašpārliecību, kas tik ļoti kontrastēja ar nabaga Askānio kautrību, viņš sacīja:
— Nu, nu, nomierinieties, mans bērns! Lai jūsu vaidziņos atgriežas burvīgais sārtums, kas jums tik ļoti piestāv. Ak dievs! Vai tad man vēl būtu jāmācās pazīt jaunas meitenes vai jaunas sievas, kad esmu jau divas reizes bijis precējies, dārgumiņ! Nudien nav vērts tā uztraukties; ceru, ka jūs nebaidāties no manis, ko? — grāfs pašapmierināti noteica un, izriezis krūtis, noglāstīja ar roku plānās ūsas un bārdu, kas bija apcirpta tāpat kā karalim. — Jūsu tēvs velti tik negaidīti nosauca mani par jūsu nākamo vīru, jo šis vārds allaž satrauc meiteņu sirdis, kad tās dzird to pirmo reizi, taču jūs apradīsiet ar to, dārgumiņ, un beigu beigās izteiksiet to ar savām burvīgajām lūpiņām. Ehē! Jūs kļūstat vēl bālāka. Pasarg dievs!… Vai jums nav slikti?
Un d'Orbeks gribēja pieturēt Kolombu, taču viņa izslējās un pakāpās'soli atpakaļ, itin kā viņai grasītos pieskarties kāds pretīgs rāpulis, pēc tam, sakopojusi visus spēkus, bilda:
— Piedodiet, monsenjor, piedodiet, tētiņ… tas pāries, es domāju, es cerēju …
— Ko tu domāji, uz fco tu cerēji? Nu, nevilcinies, runā! — prevo pavēlēja, nenovērsdams no meitas savas durstīgās, ļaunās ačeles.
— Ka jūs atļausiet man vienmēr palikt kopā ar jums, tētiņ, — Kolomba atbildēja. — Kopš nabaga mātes nāves es taču tā rūpējos par jums, mīlu jūs, un es domāju …
— Ciet klusu, Kolomba! — prevo valdonīgi apsauca. — Es neesmu vēl tik vecs, un nekāda aprūpēšana man nav vajadzīga; bet tu jau esi tai vecumā, kad jāpadomā, kā iekārtot savu dzīvi.
— Ak dievs! — sarunā atkal iejaucās d'Orbeks. — Dodiet taču jāvārdu, kāpēc tādas ceremonijas! Kopā ar mani jūs būsiet laimīga, cik laimīgs cilvēks vien var būt, un zvēru, ka skauģu jums netrūks. Es esmu bagāts, velns parāvis! Un es gribu, lai jūs parādītu man godu: jūs tiksiet ievesta galmā, un jūsu briljantus apskaudis ja nu ne karaliene, tad pati hercogiene d' Etampa.
Grūti pateikt, kādas jūtas pēdējie vārdi izraisīja Kolombas sirdī, taču viņas vaidziņos pēkšņi iekvēlojās sārtums, un viņa atbildēja grāfam par spīti tēva bargajam, draudīgajam skatienam:
— Es palūgšu tētiņu, monsenjor, ļaut man padomāt par jūsu priekšlikumu.
— Kas vēl nebūs?! — d' Esturvils pārskaities iesaucās. — Ne stundu, ne minūti! Kopš šī brīža tu esi grāfa līgava, ielāgo to labi, un jūs apprecētos jau šovakar pat, ja pēc stundas viņam nebūtu jādodas uz savu Normandijas grāfisti; tu taču zini, ka mana griba ir pavēle. Tev nekas nav jāgudro! Ejam, d'Orbek, atstāsim gražīgo jaunkundzi. Tātad kopš šī brīža viņa ir tava, dārgais draugs, un tu varēsi izsludināt saderināšanos, kad vien gribēsi. Bet nu ejam apskatīt jūsu nākamo mājokli!
Grāfs d' Orbeks vilcinājās, grasīdamies vēl ko sacīt Kolombai, taču prevo paņēma viņu zem rokas un, īgni ņurdēdams, aizvilka sev līdz; grāfs paguva tikai paklanīties un, ļauni nosmīknējis, izgāja no istabas kopā ar meseru Robēru.
Tiklīdz aiz viņiem aizvērās durvis, no pretējās puses istabā ieskrēja Perīnas kundze, jo bija dzirdējusi prevo aizkaitināto balsi, un tagad steidzās palīgā, nojauzdama, ka tēvs, kā parasti, rupji izturējies pret Kolombu. Dueņja ieradās tieši laikā, lai atbalstītu Kolombu, kas teju, teju turējās kājās.