— Ak dievs, ak dievs! — nabaga meitene iesaucās, aizklādama acis ar rokām, itin kā baidīdamās atkal ieraudzīt d' Orbeka atbaidošo seju. — Ak dievs, vai tiešām visam beigas! Ardievu, jaukie sapņi! Ardievu, liegās cerības! Viss ir pagalam, viss ir zudis! Man neatliek nekas cits kā nomirt!
Nemaz nav jāsaka, cik ļoti šie vārdi, kā arī Kolombas vārgais izskats un bālums pārbiedēja Perīnas kundzi un cik ļoti kāpināja viņas ziņkāri. Savukārt Kolombai gribējās izkratīt sirdi, un, liedama jo rūgtas asaras, kādas vēl nekad nebija lējusi, viņa izstāstīja savai krietnajai audzinātājai visu, kas bija noticis starp tēvu, grāfu d'Orbeku un viņu. Perīnas kundze bija vienis prātis, ka līgavainis nav nedz jauns, nedz izskatīgs, taču viņa domāja, ka nav lielākas nelaimes kā palikt vecmeitās, tāpēc sāka pierādīt Kolombai, ka daudzkārt labāk apprecēties ar vecu un neglītu, toties bagātu un varenu augstmani nekā palikt par vecmeitu. Dueņjas spriedelēšana līdz sirds dziļumiem aizskāra Kolombu, un viņa atgriezās savā istabā, atstādama Perīnas kundzi, kas bija apveltīta ar visai dzīvu iztēli un jau sapņoja par to, ka viņa, Kolombas audzinātāja, kļūs par grāfienes d'Orbekas pavadoni/
Tikmēr prevo un grāfs apskatīja Lielo Nelas pili, tāpat kā pirms stundas to bija darījuši Perīnas kundze un Askānio.
Būtu visai amizanti, ja sienām bez ausīm, kādas, kā runā, tām esot, būtu arī acis un mēle un ja šīs sienas visiem garāmgājējiem stāstītu par to, ko tās redzējušas un dzirdējušas.
Bet, tā kā sienas mēmi raudzījās uz prevo un karaļa mantzini, varbūt tikai paklusām savā nodabā smiedamās, tad ierunājās mums jau pazīstamais mantzinis.
— Nudien, — viņš skaļi prātoja, iedams pāri pagalmam no Mazās uz Lielo Nelas pili, — nudien mūsu clrostaliņa ir ļoti jauka; tieši tāda sieva man vajadzīga, dārgais d'Estur- vil. Prātīga, tikla, labi audzināta. Ticiet man, pirmais negaiss pāries, un iestāsies saulainas dienas. Lai nu kas, bet es viņas pazīstu. Visas meitenes sapņo par jaunu, skaistu, gudru un bagātu vīru. Paldies dievam, man piemīt vismaz puse no visām šīm īpašībām. Un, ja cilvēks var to sacīt, tas jau ir daudz.
Patērzējis par līgavu, viņš ierunājās par nākamajiem īpašumiem, turklāt gan par meiteni, gan par pūru runāja ar vecīgu alkatību.
— Te nu tā ir — senā Nelas pils! — mantzinis iesaucās. — Lielisks miteklis, sirsnīgi pateicos. Šeit mums būs brīnišķīgi — manai sievai, man un maniem dārgumiem. Te būs mūsu istabas, tur es glabāšu valsts kasi, bet šeit izmitināšu kalpotājus. Vecie mūri gan krietni noplukuši. Taču pēc pielabošanas, par ko samaksās viņa majestāte, mēs varēsim šeit dzīvot bez raizēm. Starp citu, d'Esturvil, vai tu esi cieši pārliecināts, ka šī pils paliks tev? Tev jārūpējas, lai tiktu apstiprinātas tavas īpašuma tiesības. Cik atceros, karalis tev nav piešķīris dāvinājuma aktu.
— Pili viņš man nav dāvinājis, tiesa kas tiesa, — prevo smiedamies sacīja, — toties viņš atļāva man tajā dzīvot, bet tas ir gandrīz viens un tas pats.
— Bet ja nu kāds izspēlē ar tevi ļaunu joku, iegūdams pili ar karaļa dāvinājuma aktu?
— O! Patvaļniekam tiks sarīkota pienācīga uzņemšana, par to es galvoju, lai tikai mēģina pieprasīt no manis kaut ko! Jūs ar hercogieni d'Etampu atbalstīsiet mani, un es piespiedīšu nekauņu nožēlot savus tīko jumus. Blēņas, es esmu pilnīgi mierīgs, Nelas pils pieder man, un tas ir tikpat droši, dārgais draugs, kā tas, ka mana meita Kolomba ir tava līgava; brauc mierīgi un atgriezies ātrāk atpakaļ!
Tiklīdz prevo pateica šos vārdus, kurus apšaubīt nebija pamata nedz viņam pašam, nedz viņa sarunu biedram, pa vārtiem, kas veda no četrstūrainā pagalma uz Lielās Nelas pils dārziem, dārznieka Rembo pavadībā ienāca vēl viena persona. Tas bija vikonts de Marmaņs.
Arī vikonts, kā runāja, pretendēja uz Kolombas roku, taču viņš bija neveiksmīgs pretendents. Šim nelgām bija sarkanīgi mati, bāli rožaina seja, viņš bija pašapmierināts, nekaunīgs, pļāpīgs un vaļīgs attiecībās ar sievietēm, kuras bieži viņu izmantoja kā aizsegu, lai slēptu savu patieso mīlestību; vikonts dižojās ar to, ka ieņem karaļa sekretāra amatu, kālab var brīvi piekļūt pie viņa majestātes kopā ar kurtiem, papagaiļiem un mērkaķiem. Taču d'Es- turvilu nevarēja maldināt nedz šķietamā labvēlība, nedz mānīgais draudzīgums, kādu viņa majestāte izrādīja de Marmaņam, jo šo labvēlību un draudzīgo attieksmi, kā runāja, viņš bija iemantojis vienīgi tāpēc, ka pakalpīgi uzņēmās pildīt dažnedažādus uzdevumus, pie reizes arī ne visai godprātīgus. Turklāt vikonts de Marmaņs bija jau sen nodzīvojis savus īpašumus un visa viņa labklājība bija atkarīga no Fransuā Pirmā devības. Taču šis avots kuru katru brīdi varēja izsīkt, un mesers Robērs d'Esturvils nebija tāds vieglprātis, lai tik svarīgās lietās paļautos uz karali, kuram piemita pagalam untumains raksturs. Viņš saudzīgi noraidīja vikonta de Marmaņa bildinājumu, kā noslēpumu pateikdams to, ka viņa meita, jau saderināta ar citu. Tā kā šī atklātā atzīšanās izskaidroja atteikuma iemeslu, vikonts de Marmaņs un Robērs d'Esturvils sabiedrības acīs palika labi draugi, lai gan kopš tās dienas vikonts ienīda prevo, bet prevo piesargājās no vikonta, kas, par spīti savstarpējām laipnībām un glaimīgajiem smaidiem, nespēja noslēpt savu naidu no cilvēka, kuram galma tumšie noslēpumi un galminieku slepenākās domas bija kā atvērta grāmata. Tāpēc ikreiz, kad ieradās vikonts, tik laipns un uzmanīgs, prevo gatavojās saņemt ļaunas vēstis, kuras de Marmaņs parasti paziņoja ar asarām acīs, ar liekuļotu un uzspēlētu līdzjūtību, pilinādams indi svaigi uzplēstajā brūcē.
Ar grāfu d'Orbeku vikonts de Marmaņs bija pārtraucis gandrīz visas attiecības. Vēl vairāk — viņu savstarpējā netīksme dūrās acīs, kas galma aprindās reti kad notiek. D'Orbeks nicināja de Marmaņu, jo de Marmaņs nebija bagāts un nevarēja dzīvot atbilstoši savam augstajam stāvoklim. De Marmaņs nicināja d'Orbeku, jo d'Orbeks bija vecs un nevarēja vairs patikt sievietēm; vārdu sakot, abi necieta viens otru ne acu galā un vērpa viens pret otru intrigas.