— JJn vēl man jāsaka jums, ka šis nolāpītais itālietis labprāt uzsāk cīņu kā līdzīgs ar līdzīgu ar prinčiem, kardināliem un pāvestiem.
— Bet vai jūs zināt, ka pie manis atrodas spiedogs, kas piešķir aktiem likuma spēku!
— Stāsta, ka šis nolādētais kauslis ievaino un nogalina bez izņēmuma visus, kas stājas viņam ceļā.
— Vai tad jūs nezināt, ka manā rīcībā dienu un nakti ir divdesmit četri bruņoti vīri?
— Stāsta, ka viņš nodūris kādu juvelieri, cīnīdamies ar sešdesmit vīru lielu apsardzi.
— Jūs aizmirstat, ka Nelas pils ir nocietināta, ka tās mūros ir ambrazūras un virs durvīm — šaujamlūkas, turklāt no vienas puses to apjož pilsētas cietokšņa mūris, kas nav ieņemams.
— Gan redzēsim.
— Es baidos par jums.
— Bet es viņu gaidu.
— Vai tomēr, mans dārgais draugs, jūs nebūtu tik laipns un neuzklausītu kādu padomu?
— Runājiet, tikai īsāk!
— Nespēkojieties ar pretinieku, kas ir stiprāks par jums!
— Šis nožēlojamais itāliešu amatnieks ir stiprāks par mani? Vikont, jūs pārbaudāt manu pacietību!
— Zvēru pie sava goda, ka tik jums beigās nav dārgi jāsamaksā. Es saku to, vēlēdams jums labu.
— Vikont, jūs padarīsiet mani traku!
— Padomājiet labi, viņa pusē ir karalis.
— Kas par to? Manā pusē ir hercogiene d'Etampa!
— Ka tik viņa majestāte nenoskaišas par nepaklausību.
— Ne reizi vien jau esmu tā rīkojies un ar panākumiem, msjē.
— Jā, es zinu, attiecībā uz nodevām par braukšanu pār Mantas tiltu. Bet.. .
— Kas par «bet»?…
— Redzat, jūs neko lielu neriskējat vai reizēm pat nemaz neriskējat, rīkodamies pretēji vāja un labsirdīga karaļa gribai, toties riskējat ar visu, uzsākdami cīņu ar tik spēcīgu un briesmīgu cilvēku, kāds ir Benvenuto Čellīni.
— Velns un elle, vikont, jūs padarīsiet mani traku!
— Gluži otrādi, es gribu jūs vest pie prāta.
— Diezgan, vikont, diezgan! Zvēru, ka šis nelietis dārgi samaksās par patīkamajiem mirkļiem, kādus man sagādājusi jūsu draudzīgā līdzjūtība.
— Lai dievs dod, prevo! Lai dievs dod!
— Labi jau, labi! Vai jūs esat visu pateicis?
— Jā, jā. Kā liekas, visu, — vikonts atbildēja, itin kā cenzdamies atcerēties, vai nav aizmirsts vēl kāds jaunums, kas būtu līdzvērtīgs pirmajam.
— Tad palieciet sveiki! — prevo iesaucās.
— Sveiki, mans nabaga draugs.
— Sveiki!
— Es tomēr esmu jūs brīdinājis.
— Sveiki!
— Man nav ko sev pārmest, un tas ir mans mierinājums.
— Sveiki, sveiki!
— Vēlu sekmes! Taču baidos, ka mans vēlējums nepiepildīsies.
— Sveiki, sveiki, sveiki!
— Sveiki!
Un vikonts de Marmaņs bēdu pārvērstu seju, smagi nopūzdamies, paspieda meseram d'Esturvilam roku, itin kā atvadīdamies no viņa uz visiem laikiem, un devās prom, rokas pret debesīm pacēlis.
Prevo pavadīja vikontu un pats aizvēra aiz viņa durvis.
Pilnīgi saprotams, ka pēc šādas draudzīgas sarunas mesers d'Esturvils nezināja, kur dēties aiz niknuma, žults viņā vārīt vārījās. Viņam gribējās izgāzt uz kādu dusmas, un pēkšņi viņš atcerējās jauno cilvēku, kas bija izgājis no Lielās Nelas pils īsi pirms tam, kad viņi ar grāfu d'Orbeku tajā iegāja. Tā kā turpat tuvumā rosījās Rembo, mesers d'Esturvils ar pavēlošu žestu pasauca dārznieku un noprasīja viņam, vai viņš pazīstot jauno cilvēku.
Dārznieks atbildēja, ka jauneklis, par kuru saimnieks vaicājot, bija ieradies šeit karaļa vārdā un vēlējies apskatīt Lielo Nelas pili; viņš, Rembo, baidīdamies uzņemties šādu atbildību, aizvedis atnācēju pie Perīnas kundzes, kas viņam laipni visu izrādījusi.
Prevo metās uz Mazo Nelas pili, lai pieprasītu paskaidrojumus no cienījamās dueņjas, taču tā diemžēl bija nupat izgājusi, lai nopirktu pārtiku nākamajai nedēļai.
Mājās bija vienīgi Kolomba, taču prevo pat nepieļāva domu, ka viņa būtu varējusi tikties ar nepazīstamo jaunekli pēc stingrajiem piekodinājumiem, kādi bija doti Perīnas kundzei tam gadījumam, ja uzrastos kāds skaists jauns cilvēks, tāpēc meitai viņš neteica ne vārda. \
Tā kā meseru d'Esturvilu gaidīja dienesta darīšanas Šatlē, pirms aiziešanas viņš tikai pavēlēja dārzniekam, piedraudēdams par nepaklausību padzīt viņu uz karstām pēdām, nevienu nelaist nedz Lielajā, nedz Mazajā Nelas pilī, lai arī uz ko atnācējs atsauktos, it īpaši nicināmo dēkaini, kurš jau apskatījis pili.
Tāpēc, kad nākamajā rītā Askānio pēc Perinās kundzes ielūguma atnāca ar rotaslietām, Rembo atvēra tikai skatāmo lodziņu un pateica caur režģi, ka ieeja Nelas pilī liegta visiem un it īpaši viņam.
Askānio, protams, bija izmisis, taču, jāteic viņam pat nenāca prātā vainot Kolombu par tik negaidītu uzņemšanu; iepriekšējā dienā jaunā meitene bija vienīgi paskatījusies uz viņu, pateikusi tikai vienu frāzi, taču viņas skatienā jautās tik daudz biklas mīlestības un balsī tik daudz maiguma, ka kopš vakarvakara jauneklim šķita — viņa krūtīs skan eņģeļu dziedāšana.
Askānio noskārta, ka mesers Robērs d'Esturvils viņu ievērojis un devis stingru pavēli, par kuras upuri tad nu viņš ir kļuvis.
VIII gatavošanas uzbrukumam un aizsardzībai
Tiklīdz Askānio iegāja darbnīcā un izstāstīja Benvenuto par savu gājienu, pareizāk sakot, par visu, kas attiecas uz Nelas pils topogrāfiju, Čellīni, redzēdams, ka jaunās telpas visādā ziņā atbilst viņa vajadzībām, tūdaļ devās pie karaļa sekretāra senjora de Nefvila, lai dabūtu no viņa karaļa dāvinājuma aktu. Senjors de Nefvils lūdza viņu pagaidīt līdz rītam, lai pārbaudītu, vai maestro Benvenuto prasība tiešām pamatota; tēlnieks gan uzskatīja to par