nekaunību, ka viņam netic uz vārda, taču viņš saprata ari to, ka lūgums ir likumīgs, un pakļāvās, nolēmis rītdien neļaut senjoram Nefvilam vilkt lietu garumā.
Tāpēc nākamajā rītā Čellīni ieradās pie karaļa sekretāra precīzi noteiktajā laikā. Viņu tūdaļ pieņēma, un viņš uzskatīja to par labu zīmi.
— Kā ir, monsenjor, — Benvenuto noprasīja,N — vai itālietis ir melis vai arī viņš sacījis jums patiesību?
— Vistīrāko patiesību, mans dārgais draugs!
— Patīkami dzirdēt.
— Karalis pavēlēja man izsniegt jums dāvinājuma aktu, kas sastādīts pēc visiem likumiem.
— Jūtos gandarīts.
— Un tomēr… — finansu sekretārs nedroši turpināja.
— Kas tad vēl? Runājiet!
— Un tomēr, ja jūs atļautu man dot jums labu padomu …
— Labs padoms, velns parāvis, ir reti sastopama manta, sekretāra kungs! Esiet tik laipni…
— Tad klausieties: pameklējiet labāk savai darbnīcai Lielās Nelas pils vietā kādas citas telpas.
— Redz, kā! — Benvenuto pasmīnēja. — Pēc jūsu domām, Nelas pils man nav piemērota?
— Gluži otrādi, jums būs gaužām grūti sameklēt kaut ko labāku.
— Kāpēc tad man tas jādara?
— Tāpēc, ka pili ieņem kāda augsti stāvoša persona un cīņa ar to jums var beigties bēdīgi.
— Es esmu Francijas cēlā karaļa kalps, — Čellīni atbildēja, — un, rīkodamies viņa vārdā, es nekad nepiekāpšos!
— Jā, bet mūsu zemē, maestro Benvenuto, katrs augstmanis ir karalis savās mājās, un, mēģinādams padzīt prevo no pils, kurā viņš dzīvo, jūs riskējat ar savu dzīvību.
— Agri vai vēlu tik un tā reiz jāmirst, — Čellīni pamācoši atteica.
— Tātad jūs esat izlēmis …
— Izrēķināties ar velnu, iekāms velns izrēķināsies ar mani. Paļaujieties uz mani, sekretāra kungs, bet prevo lai piesargās, tāpat kā visi tie, kas mēģinās pretoties karaļa gribai, it īpaši, ja izpildīt šo gribu uzticēts Benvenuto Čellīni.
Pēc šiem vārdiem monsenjors Nikolā de Nefvils vairs nerunāja par dvēseles glābšanu, toties atsaucās uz dažnedažādām formalitātēm, kādas itin kā vēl jāizpildot, lai izsniegtu dāvinājuma aktu. Taču Benvenuto vienā mierā apsēdās krēslā, paziņodams, ka neizkustēšoties no vietas, iekāms nebūs dabūjis dāvinājuma aktu; ja vajadzēšot šeit pavadīt nakti, tad ari to viņš izdarīšot, jo esot brīdinājis mājiniekus, ka, iespējams, pārnākšot tikai nākamajā rītā.
Redzēdams to visu, monsenjors Nikolā de Nefvils, kaut arī baidījās, ka nerodas sarežģījumi, tomēr izsniedza Benvenuto Čellīni dāvinājuma aktu, nolēmis tūdaļ brīdināt Robēru d'Esturvilu, ka bijis spiests tā rīkoties, jo tāda bijusi gan karaļa griba, gan zeltkalis gaužām uzstājis.
Pārnācis mājās, Benvenuto Čellīni nevienam neteica ne vārda par savu gājumu. Ieslēdzis dāvinājuma aktu skapī, kur glabājās dārgakmeņi, viņš mierīgi stājās pie darba.
Jaunums, ko karaļa finansu sekretārs paziņoja meseram Robēram d'Esturvilam, apliecināja, ka vikontam de Mar- maņam bijusi taisnība un Benvenuto patiešām nodomājis par katru cenu iegūt Nelas pili. Nolēmis sagatavoties ļaunākajam, prevo sapulcināja visu savu apsardzi — divdesmit četrus bruņotus vīrus un izvietoja sargus uz cietokšņa sienām, mājas viņš atstāja vienīgi tais reizēs, kad Šatlē bija kārtojamas neatliekamas darīšanas.
Tikmēr laiks ritēja, bet Čellīni joprojām mierīgi strādāja un pat nedomāja kādam uzbrukt. Tomēr prevo bija pārliecināts, ka šķietamais miers ir tikai viltība, ka viņa ienaidnieks gaida atslābstam modrību, lai tad negaidīti ieņemtu pili. Tāpēc mesers Robērs visu laiku vēroja un ausījās, dzīvodams pastāvīgā saspringumā un viskareivīgākā noskaņojumā, un šāds itin kā miera, itin kā kara stāvoklis, drudžainās gaidas un dvēseles satraukums draudēja novest viņu līdz ārprātam tāpat kā Santandželas cietokšņa kastelānu; prevo nedz ēda, nedz gulēja un novājēja acīm redzami.
Reizēm viņš pēkšņi izrāva zobenu un aurodams gāja ar to virsū sienai:
— Lai tik parādās, lai tik parādās šis ļaundaris! Lai parādās, es viņu gaidu!
Taču Benvenuto nerādījās.
Reizēm mesers Robērs d'Esturvils nomierinājās, cenzdamies sevi pārliecināt, ka tēlniekam labāk kalpo mēle nekā zobens un viņš nekad neuzdrošināsies izpildīt savu zemisko nodomu. Vienā no šādām reizēm Kolomba, nejauši izgājusi laukā no savas istabas un ieraudzījusi gatavošanos kaujai, pajautāja tēvam, ko tas nozīmē.
— Taisos sodīt kādu nekauņu, tas arī viss, — prevo atbildēja.
Tā kā sodīt prevo kungam pienācās pēc amata, Kolomba pat nepavaicāja, kas tad ir šis nekauņa, kura sodīšanai visi tā gatavojas, viņu tik ļoti nodarbināja viņas pašas domas, ka šāds paskaidrojums viņu pilnīgi apmierināja.
Patiešām, mesera Robēra nesenais lēmums bija ienesis viņa meitas dzīvē dziļas pārmaiņas: līdz šim viņa bija dzīvojusi bezrūpīgi, pieticīgi un vientulīgi, rāmi vadījusi dienas un mierīgi gulējusi naktīs, turpretī tagad viņas dzīvi varēja salīdzināt ar ezeru, kura ūdeņus sabangojusi vētra. Līdz šim Kolomba reizēm gan bija neskaidri jutusi, ka viņas dvēsele iegrimusi snaudā un sirdi apņēmis tukšums, taču viņa domāja, ka šīs skumjas radījusi vientulība, kādā viņa dzīvo, ka viņa, tāpat kā visas bārenītes, sēro pēc mirušās mātes; un te pēkšņi visu viņas dzīvi, visas viņas domas, tāpat arī viņas sirdi un dvēseli līdz malām piepildīja skaudras bēdas.