Ak vai, cik ļoti meitene ilgojās, lai atkal atgrieztos tas miera un skaidrības laiks, kad viņai pietika ar necilās, taču gādīgās Perīnas kundzes draudzību, lai viņa justos gandrīz vai laimīga, tas laiks, kad viņa cerēja un ticēja, kad viņa paļāvās uz nākotni, tāpat kā paļaujas uz draugu, kad viņa tik ļoti uzticējās tēva jūtām! Bet kas to deva! Viņas dzīvē ienāca grāfs d'Orbeks, kas viņai bija tik pretīgs; tēva mīlestība izrādījās maskēta godkārība. Kāpēc gan viņa piedzimusi bagāta augstmaņa ģimenē un ir vienīgā mantiniece, kāpēc gan viņas vecāki nav vienkārši priekšpilsētas buržuā, kas rūpētos par viņu, lolotu viņu? Tad viņa varētu satikties ar jauno mākslinieku skaistuli Askānio, kura kvēlie vārdi viņu tā valdzināja, kura skatiens solīja tik daudz laimes, tik daudz mīlestības.
Taču, kad satrauktie sirds puksti un sārtums vaigos brīdināja Kolombu, ka svešzemnieka tēls jau sen pārņēmis visas viņas domas, viņa ikreiz stingri apņēmās atvairīt tvīksmes pilnos sapņus, un tas izdevās, jo viņa saprata, cik bezcerīga ir īstenība; starp citu, kad tēvs paziņoja Kolombai par savu lēmumu izdot viņu pie vīra, viņa stingri jo stingri aizliedza Perīnas kundzei pieņemt Askānio, lai kāda iegansta pēc viņš ierastos, piedraudēdama izstāstīt visu tēvam, un dueņja, baidīdamās, ka viņu var apvainot sazvērestībā ar Askānio, noklusēja viņa skolotāja pārdrošos plānus; tālab nabaga Kolomba iedomājās, ka viņa ir pasargāta no jebkādām nejaušībām.
Un tomēr nevajag domāt, ka biklā meitene būtu nolēmusi upurēt savu jaunību un pakļauties tēva gribai. Nebūt nē, visa viņas būtne sacēlās, kad viņa iedomājās vien par precībām ar cilvēku, kuru viņa ienīstu, ja būtu pazinusi naida jūtas. Kolombas daiļajā galviņā drūzmējās milzums domu, kuras agrāk viņai bija gluži svešas, — dumpīgas, sašutuma pilnas domas, kuras viņa uzskatīja gandrīz vai par noziedzīgām, un, ceļos nometusies, viņa lūdzās piedošanu dievam. Viņa jau gribēja doties pie Fransuā Pirmā, lai kristu viņam pie kājām, taču līdz viņai bija nonākušas valodas par to, ka vēl briesmīgākos apstākļos tāda doma bija ienākusi prātā Diānai de Puatjē un viņa par šādu soli samaksājusi ar savu godu. Hercogiene d'Etampa gan varētu palīdzēt Kolombai, glābt viņu, ja vien vēlētos. Bet vai viņa gribēs to darīt? Vai viņa tikai nepasmiesies par meitenes žēlabām? Šādu augstprātīgu un nicīgu smīnu viņa jau bija redzējusi sava tēva lūpās, kad viņa lūdza tēvu nešķirties no viņas, un šis smīns sagādāja meitenei daudz sirdssāpju.
Kolombai palika vienīgā cerība — dievs, un viņa vai simt reižu dienā metās ceļos, karsti lūgdama visuvareno debesu valdnieku palīdzēt viņai, sūtīt atpestīšanu šo trīs mēnešu laikā, kas bija palikuši līdz laulībām ar ienīsto līgavaini, un, ja tas nav iespējams, ļaut viņai satikties ar māti viņā saulē.
Arī Askānio dzīvē nebija mazāk satraukuma un nemiera kā tās dzīvē, kuru viņš tik ļoti mīlēja. Daudzas reizes kopš tā brīža, kad Rembo bija paziņojis, ka Nelas pils vārti viņam ir slēgti, agri no rīta, kad neviens vēl nebija cēlies dienas gaitām, vai arī vēlu vakarā, kad visi jau bija devušies pie miera, viņš staigāja apkārt augstajiem mūriem, kas viņu šķīra no viņa dzīves laimes. Taču ne reizes — nedz atklāti, nedz slepeni — viņš nemēģināja iekļūt aizliegtajā dārzā. Viņā vēl mājoja tā jauneklīgā jūtu skaidrība, kas mīļoto sievieti sargā pat no pašas mīlestības.
Taču tas netraucēja Askānio, gravējot zeltā ornamentus vai iedarinot ietvarā pērles un dimantus, ļauties neprā-1 tīgiem sapņiem, nemaz jau nerunājot par tvīksmes pilnajām domām *īta un vakara pastaigās, par nemierpilnajām nakts vīzijām. Domās viņš visbiežāk kavējās pie briesmīgās un tai pašā laikā ilgotās dienas, kad Benvenuto kļūs par Nelas pils saimnieku, jo Askānio labi pazina savu skolotāju un saprata, ka viņa ārējais miers nav nekas cits kā vulkāna miers pirms izvirduma. Un izvirdums sākās: Čellīni paziņoja, ka nolēmis ieņemt pili nākamajā svētdienā; Askānio nešaubījās, ka tieši noliktajā dienā Čellīni savu nodomu izpildīs.
Taču šo nodomu nevarēja izpildīt, nepārvarot šķēršļus, jo uz cietokšņa mūriem dienu un nakti stāvēja sargi, par ko viņš pārliecinājās, apejot apkārt Nelas pilij; Askānio tūdaļ ievēroja, ka pēc visām pazīmēm prevo gatavojas pils aizstāvēšanai. Tātad, ja viņi dosies uzbrukumā, ielenktie aizstāvēsies, un, tā kā cietoksnis acīmredzot pat nedomā padoties, viņiem neatliks nekas cits kā ieņemt pili triecienā.
Šajā izšķirošajā stundā Askānio izturēsies kā bruņinieks, atradīs iespēju izcelties. Sāksies tuvcīņa, viņi iebruks pilī caur izlauzumu mūrī, varbūt izcelsies ugunsgrēks. O, kaut notiktu kas tamlīdzīgs! Vislabāk ugunsgrēks! Visapkārt plosās liesmas, Kolomba dzīvības briesmās. Tad viņš, Askānio, uzskrien augšā pa ļodzīgām kāpnēm, pārlec pāri degošiem baļķiem, pārrāpjas pāri liesmu apņemtiem mūriem. Viņš dzird viņas baisi, kas sauc pēc palīdzības, aizkļūst līdz viņai, paceļ mirstošo, gandrīz samaņu zaudējušo meiteni, iznes viņu cauri uguns jūrai, piespiedis mīļoto pie savām krūtīm, juzdams, kā viņas sirds pukst līdzās viņa sirdij, ieelpodams viņas dvašu. Pēc tam, uzveicis visas briesmas, pārvarējis visus šķēršļus, viņš noliek Kolombu pie kājām viņas tēvam, kas aiz bēdām gandrīz vai zaudējis prātu, un prevo, lai atalgotu drosmīgo glābēju, atdod viņam meitu. Vai arī, skriedams pāri ļodzīgām tiltiņam, kas pārmests pāri liesmām, Askānio pēkšņi paklūp, viņi nogāžas un mirst, savienojuši savas sirdis pēdējā elpas vilcienā, pirmā un pēdējā skūpstā. Un pat šādas briesmīgas beigas nevarēja iedvest šausmas Askānio, gluži kā cilvēkā, kurš zaudējis jebkuras cerības, jo pēc augstākās laimes — dzīvot vienam priekš otra — nākamā augstākā laime ir kopā mirt.