— Urrā! — nokliedza karadraudze.
Bija prieks redzēt, kāda rosme un jezga valda darbnīcā: Benvenuto degsme un aizrautība iekvēlināja sirdis, atdzīvināja sejas. Mācekļi pielaikoja bruņukreklus, vicināja zobenus, rāva laukā no makstīrn dunčus, skaļi smējās un dziedāja, tā vien šķita, ka visi gatavojas masku ballei vai svētkiem. Benvenuto paguva būt visur klāt: vienam pamācīja, kā jācērt ar zobenu, citam piesprādzēja portupeju; viņš juta dzīslās brīvi plūstam karstas asinis, itin kā viņš būtu sācis dzīvot jaunu, pilnskanīgu dzīvi.
Mācekļi bez mitas dzina jokus par savu kareivīgo izskatu un neprasmi apieties ar ieročiem un bruņām.
— Hei, skolotāj, paskatieties šurp, — kāds sauca. — Paskatieties taču, kā Simons Kreilis apjozis zobenu! Pie labā sāna, vai dzirdi, pie labā!
— Bet kā Žans tur alebardu! — Simons attrauca. — Tā viņš turēs zizli, kad būs bīskaps.
— Bet Pagolo! — sauca 2ans. — Pagolo stīvē mugurā divus bruņukreklus!
— Kas tur ko brīnīties? — Pagolo iebilda. — Skatieties, vācietis Hermanis ietērpies gluži kā imperatora Barbarosas laiku bruņinieks!
Māceklis, kas nupat tika nosaukts par vācieti Hermani — lai gan to varēja nedarīt, jo pats vāciskais vārds jau norādīja, ka tas, kam bija dots šis vārds, nācis no Svētās Impērijas, — patiešām no galvas līdz kājām bija pārklāts ar bruņām un atgādināja vienu no tām milzu statujām, kas brīnišķajā mākslas uzplaukuma laikā rotāja kapenes. Lai gan viņpus Reinas dzimušā mācekļa spēks zeltkaļa darbnīcā bija pietiekami izdaudzināts, Benvenuto tomēr aizrādīja Hermanim, ka šādā tērpā viņš diez vai varēs pakustēties un viņa spēks kļūs nevis lielāks, bet drīzāk mazāks. Taču Hermanis atbildes vietā uzlēca uz skrūvsola tik viegli, itin kā būtu tērpies samtā, un, noņēmis no āķa milzīgu veseri, atvēzēja to pāri galvai un trieca trīs reizes pret laktu, turklāt tik sparīgi, ka pie katra sitiena lakta iegrima par collu dziļāk zemē. Pēc tik pārliecinošas atbildes Benvenuto godbijīgi pamāja ar galvu, apliecinādams, ka viņš ir pilnīgi apmierināts.
Askānio uzvilka kara tērpu klusēdams, nomaļus no citiem. Jauneklis ar satraukumu domāja par pārdrošā uzbrukuma sekām: ja nu pēkšņi Kolomba viņam nepiedos to, ka viņš nostājas pret viņas tēvu, ja nu, apmeties viņas tuvumā, viņš kļūs tāls viņas sirdij?
Skoconi visa šī gatavošanās gan izklaidēja, gan satrauca: viņa brīžam raudāja, brīžam smējās. Viņai bija pa prātam jebkuras pārmaiņas un cīniņi, taču viņu biedēja asinis un ievainojumi. Vērodama, kā vīri gatavojas kaujai, Skocone, draiskule, lēkāja aiz prieka, turpretī, iedomājot kaujas sekas, Skocone, sieviete, drebēja aiz bailēm.
Beidzot pamanījis, ka viņa smejas caur asarām, Benvenuto piegāja pie viņas un sacīja:
— Skocone, tu paliksi mājās ar Rupertu. Sagatavo šar- piju ievainotajiem un sātīgas pusdienas veselajiem.
— Kas vēl nebūs! — Skocone iesaucās. — No jums es neatkāpšos ne soli! Kopā ar jums es nenobīšos pat no prevo un visiem viņa dienderiem, bet šeit divatā ar Rupertu nomiršu aiz nemiera un bailēm.
— Nemaz neprasi, es neparko neņemšu tevi līdzi, — Benvenuto attrauca. — Tad man visu laiku būs jāuztrau
cas, ka tikai ar tevi kas nenotiek. Tu gaidīsi mūs un lūgsi dievu par mums, dārgumiņ.
— Paklausieties, Benvenuto, — meiča iebilda, viņai acīmredzot bija ienākusi prātā kāda laba doma. — Paši saprotat, es nespēšu sēdēt šeit, rokas klēpī salikusi, kad jūs tur ievainos vai, nedod dievs, nogalinās. Taču visu var nokārtot: es nelūgšu dievu darbnīcā, bet aiziešu uz baznīcu tuvāk pie kaujas vietas. Tur es atradīšos drošībā un tūdaļ uzzināšu par uzvaru vai sakāvi.
— Lai notiek pēc tava prāta, — Benvenuto atbildēja. — Arī mēs, protams, nedosimies kaujā uz dzīvību un nāvi, kamēr nebūsim, kā pieklājas, noklausījušies dievkalpojumu. Tātad norunāts: dodamies uz Augustīniešu baznīcu, tā atrodas netālu no Nelas pils, un tajā, dārgumiņ, tu arī paliksi.
Pieņēmuši šādu lēmumu un pabeiguši gatavošanos, visi izdzēra pa kausam burgundieša. Bez uzbrukuma un aizsardzības ieročiem viņi paņēma līdz arī āmurus, stangas, pieslienamās kāpnes, virves un atstāja darbnīcu nevis kaujas ierindā, bet pa pāriem un labu gabalu cits no cita, lai nepievērstu uzmanību.
Tamlīdzīgi uzbrukumi tais laikos notika ne retāk kā mūsdienās dumpji vai valdības maiņas, taču, patiesību sakot, arī tais laikos parasti neviens nerīkoja tādas «izklaidēšanās» svētdienās, turklāt vēl dienas vidū, un, lai izšķirtos par tādu soli, vajadzēja būt drosmīgam kā Benvenuto Čellīni, kuru turklāt iedvesmoja apziņa, ka viņam ir taisnība.
Un tā mūsu varoņi cits pēc cita iegāja Augustīniešu baznīcā un, nolikuši ieročus un darbarīkus pie ķestera — Simona Kreiļa drauga, svētsvinīgi noklausījās rīta dievkalpojumu, lūgdami dievu dot viņiem spēkus, lai iznīcinātu iespējami vairāk pils apsardzes vīru.
Tomēr, kā par spīti tam, ka stāvoklis bija tik nopietns, par spīti savai dievbijībai un apziņai, cik svarīgi ir veltī- ties lūgšanai, ar kādu viņš bija nodomājis griezties pie debesu tēva, Benvenuto, iegājis baznīcā, pēkšņi konstatēja, ka viņš izturas gaužām vieglprātīgi. Tas notika tāpēc, ka turpat tuvumā dievnama pretējā jomā pār lūgšanu grāmatu bija noliekusies kāda meitene ar brīnumjauku sejiņu, kas varēja piesaistīt ne vien tēlnieka, bet pat svētā uzmanību. Šādos apstākļos mākslinieks neviļus guva virsroku pār ticīgo. Mūsu krietnajam Čellīni gribējās dalīties ar