kādu sajūsmā, bet, tā kā Katrīna, kas stāvēja pa kreisi no viņa, diez vai sevišķi priecātos par maestro Benvenuto jūsmošanu, viņš pagriezās pa labi, kur stāvēja Askānio, lai norādītu viņam uz daiļo sejiņu.
Taču Askānio skatiens jau tāpat bija pievērsts meitenei: jaunais cilvēks neatrāva no viņas acu kopš tā brīža, kad bija iegājis dievnamā.
Redzēdams, ka jauneklis, tāpat kā viņš pats, aizrautīgi vēro meiteni, Benvenuto piegrūda viņam ar elkoni.
— Jā, — Askānio noteica, — jā, tā ir Kolomba. Cik viņa daiļa, skolotāj, vai ne!
Tā patiešām bija Kolomba, kurai tēvs, negaidīdams uzbrukumu gaišā dienas laikā, bija atļāvis, lai arī nelabprāt, aiziet uz dievkalpojumu Augustīniešu baznīcā. Kolomba ļoti centās pierunāt tēvu, jo lūgšanas bija viņas vienīgais mierinājums. Un Perīnas kundze viņu atbalstīja.
— Bet kas tā Kolomba tāda ir? — Benvenuto painteresējās.
— Ak jā, jūs taču viņu nepazīstatl Kolomba ir paša prevo mesera Robēra d'Esturvila meita. Cik viņa daiļa, vai ne! — Askānio atkal iesaucās.
— Nevar būt, — Benvenuto iebilda, — nē, tā nav Kolomba. Apskaties labāk, Askānio, tā ir Hēbe, jaunības dieviete Hēbe, kuru man pasūtīja dižais karalis Fransuā Pirmais, Hēbe, par kuru es sapņoju, kuru es lūdzu dievam man atsūtīt no debesīm, un nu viņa nokāpusi šeit, uzklausot manu lūgšanu.
Un, pats to neapjauzdams, cik aplam ir iztēloties Hēbi ar lūgšanu grāmatu rokās tiecoties ar sirdi un dvēseli uz Jēzu, Benvenuto turpināja jūsmot par viņas skaistumu, vienlaikus skaitīdams lūgšanu un apdomādams pils ieņemšanas plānu: viņā cīnījās tēlnieks, katolis un stratēģis.
«Mūsu tēvs debesīs…» Paskaties taču, Askānio, cik piemīlīgs un smalks profils! «Svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība kā debesīs, tā virs zemes…» Cik brīnišķīgas auguma «līnijas! «Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien…» Tātad tu apgalvo, ka šīs brīnumjaukās būtnes tēvs ir prevo, nelietis, kuru es gatavojos nogalināt pats savām rokām? «Un atlaid mums mūsu parādus, kā mēs atlaižam saviem parādniekiem …» Es esmu gatavs nodedzināt pili, lai panāktu savu! «Amen.»
Un Benvenuto pārmeta krustu, nemaz nešaubīdamies, ka
viņš ar pienācīgu dievbijību noskaitījis svētdienas lūgšanu.
Dievkalpojums beidzās, un dievlūdzēja apziņā mijās dažnedažādas domas, kuras cita rakstura cilvēkam, kas dzīvo citā laikmetā, varētu likties dieva zaimošana, taču šāda izturēšanās bija gluži dabiska tādam patiesam māksliniekam, kāds bija Čellīni, tāpat kā tam laikmetam, kad Kle- māns Maro pārveidoja mīlas vārsmās septiņus grēku nožēlošanas psalmus.
Pēc vārdiem «Ite missa es/»[14] Benvenuto un Katrīna paspieda viens otram roku, Kamēr meiča slaucīja asaras, palikdama baznīcā, kur viņai bija jāgaida kaujas iznākums, Čellīni un Askānio, nenovērsdami skatienus no Kolombas, kas tā arī nepacēla acis no lūgšanu grāmatas, devās kopā ar saviem biedriem apslacīties ar svētīto ūdeni; pēc tam visi izgāja no baznīcas pa vienam un atkal sapulcējās kopā klusā šķērsieliņā apmēram pusceļā starp baznīcu un Nelas pili.
Katrīna, kā bija norunāts, palika uz pusdienas dievkalpojumu, tāpat arī Kolomba ar Perīnas kundzi, kuras bija atnākušas agri no rīta un, noklausījušās rīta dievkalpojumu, gaidīja svinīgo dievkalpojumu; nedz vienai, nedz otrai nenāca ne prātā, ka Benvenuto un viņa mācekli grasās nogriezt atpakaļceļu uz mājām, ko viņas bija tik neapdomīgi atstājušas.
IX negaidīts uzbrukums
Pienāca izšķirošais brīdis. Benvenuto Čellīni sadalīja savus desmit vīrus divās nodaļās: vienai vajadzēja par katru cenu ielauzties pa vārtiem pilī, otrai segt pirmo nodaļu, apšaudot no arkebūzām cietokšņa mūrus vai atvairot ar zobeniem ielenktos, ja tie parādītos uz cietokšņa mūra vai mēģinātu doties uzbrukumā. Benvenuto pats uzņēmās komandēt otro nodaļu un iecēla par savu palīgu mūsu draugu Askānio, vadīt pirmo nodaļu viņš uzticēja mūsu vecajam paziņam Hermanim, krietnajam un drosmīgajam vācietim, kas ar vienu vesera sitienu spēja saplacināt dzelzs stieni, bet ar dūres sitienu — uz vietas noguldīt cilvēku;
savukārt Hermanis par palīgu izraudzījās mazo 2anu, piecpadsmit gadus vecu rakari, kas bija veikls kā vāvere, viltīgs kā mērkaķis un bezbailīgs kā pāžs; šis delveris bija pratis iemantot labsirdīgā Goliāta mīlestību droši vien tāpēc, ka visu laiku zobojās par viņu. Un mazais Žans, starodams aiz lepnuma, nostājās blakus savam pavēlniekam par lielām sirdssāpēm Pagolo, kas, ietērpies divos bruņukreklos, izskatījās tikpat stīvs un neveikls kā Komandora statuja.
Kad pienākumi bija sadalīti, Benvenuto, pēdējo reizi pārbaudījis ieročus, griezās ar īsu uzrunu pie saviem drosmīgajiem karavīriem, kas viņa dēļ bezbailīgi devās pretī briesmām un, iespējams, pat pretī nāvei. Pēc tam viņš visiem paspieda roku, godbijīgi pārmeta krustu un iesaucās:
— Uz priekšu!
Abas nodaļas tūdaļ devās ceļā un, nosoļojušas kādu gabalu pa Augustīniešu krastmalu, kas šai stundā un šai vietā bija klusa un mierīga, drīz vien, turēdamās zināmā atstatumā viena no otras, nonāca pie Nelas pils sienām.
Benvenuto tomēr negribēja uzbrukt ienaidniekam, neievērojis visus pieklājības likumus, kādi šādās reizēs pieņemti, tāpēc, uzspraudis baltu lakatiņu uz zobena gala, viņš piegāja pie pils mazajiem vārtiem, pie kuriem jau bija stāvējis iepriekšējā dienā, un pieklauvēja. Tāpat kā iepriekšējā dienā, caur režģoto lodziņu kāds pavaicāja, ko viņam vajagot. Benvenuto atkārtoja savu prasību, sacīdams, ka gribot pārņemt savā īpašumā pili, ko viņam dāvinājis karalis. Taču šoreiz viņu pat nepagodināja ar atbildi.